Dziļurbumi - ūdens spices
Laipni lūdzam. Ko var atrast Latvijas zemes dzīlēs?
Uzmanību rudens akcija!!!
Ūdens spices uzstādīšana līdz 10 metriem ar neilona filtru un neilona caurulēm tikai Rīgā, Rīgas raj. 250 eiro! Pasūtot saulaicīgi, summa paliks nemainīga. Piesaki meistaru T.29770009
Uzstādīšana ar skalošanas metodi, kura dotajā brīdī ir visprecīzākā. No Jums tiek prasīts tehniskais ūdens (grāvis,dīķis,upe,kaimiņi) kā arī elektrības pieslēgums.
Mūsu autopārkā ir pieejamas četras automašīnas darba gatavībā lai nodrošinātu dziļurbuma veikšanu visā Latvijas teritorijā. Dziļurbuma izcenojojumi no 60 eiro par tekošo metru. Atsevišķos gadījumos varam vienoties par dziļurbuma cenu - var veikt dziļurbumu lētāk ekanomējot uz materiāliem. .
Labākais laiks, kad veikt dziļurbumu ir Pavasaris vai vasara
Uzstādām ūdens spices, izmaksas no 250 - 450 eiro!. Remontējam vecās spices, uzstādām elektriskos sūkņus (hidroforus). Aprīkojam dziļurbumus no A - Z . Dodam garantiju par padarīto darbu. Veicam ūdens analīzi pēc urbuma veikšanas. Dziļurbuma cena (60- 70 eiro par tekokšo metru) Cenā iestilpst - transports līdz objektam, meistari ar vismaz 10 gadu lielu pieredzi dziļurbumu veikšanā, materiāls (caurules 3.5mm - 4mm biezsienu) un visi nepiedciešamie materiāli, lai veiktu urbumu kā arī ūdens analīze, un divu gadu garantija par padarīto darbu. Sniedzam bezmaksas konsultāciju. Zvaniet, mēs noteikti spēsim jums palīdzēt saistībā ar ūdens apgādi - labāko ūdens iegūšanas veidu jūsu objektā,īpašumā.
Izpildam arī steidzmos pasūtījumus.
Veicam dziļurbumus arī ziemā līdz -5 grādiem.
Veicam dziļurbuma remontu.
Dziļurbumu tamponāža.
Dziļurbumu aprīkošana.
Ūndes analīzi.
Ūdensapgādes aka dziļurbums - pastāvīgs un kvalitatīvs ūdensapgādes risinājums. Tā kā pierīgā un daudzviet citur Latvijā gruntsūdeņi nav izmantojami kā dzeramais ūdens, kā arī nav pieejams centralizētais ūdensvads, aizvien lielāku popularitāti iegūst autonomās urbtās akas. Akas var kalpot bez papildus uzmanības pat līdz 50 gadiem (dziļās akas), tajās ir liels ūdens spiediens un atkrīt problēma ar dzeramā ūdens piegādi.
Atkarība no tā, kādas kvalitātes ūdens nepieciešams un kādā daudzumā, kā arī, izejot no ģeoloģiskā griezuma, izvēlas urbuma tipu un urbšanas metodi. Piedāvājam kā privāto (individuālo) urbumu urbšanu, tā arī ekspluatācijas (rūpnieciskos), kas kalpo priekš centralizētās ūdens apgādes rūpniecības objektos, kotedžu ciematos, kā arī uz minerālūdeņiem.Ārpuspilsētas mājai ideāls risinājums ir individuālais urbums. Nosacīti individuālos urbumus var sadalīt divos tipos: sīkie un dziļie.
Urbšana - tikai etaps ūdens apgādē. Pēc tā, kad urbums izurbts, ūdeni nepieciešams vēl dabūt, t.i. tieši padot lietotājiem. Ūdens saņemšana notiek ar dažādu sūkņu palīdzību. Pēc urbšanas datiem, pēc urbuma raksturojuma mūsu speciālisti ieteiks nepieciešamo ūdens sūkņa iekārtu. Lai nebūtu problēmu sistēmas funkcionēšanā ziemas periodā, to vajag padziļināt zemāk par sasaluma dziļumu (1,0 - 1,5 metru).
Pakalpojumu cenas atkarīgas no:
- izmantojamo cauruļu materiāla (plastmasas caurules maksā lētāk, nerūsējošā tērauda caurules – dārgāk);
- izmantojamo cauruļu diametra un urbumā ievietotā filtra garuma;
- urbuma dziļuma;
- urbšanas sarežģītības (kādi zemes slāņi jāizurbj);
Esam veikuši urbumus - dziļurbumus (artēziskos urbumus)
Dziļurbums - Jūrmalā
Dziļurbums Rīgā
Dziļurbums - Talsos
Dziļurbums - Tukumā
Dziļurbums - Madonā - Dziļums no 60 - 120m
Dziļurbums - Mārupē,Jaunmārupē - Dziļums no 30-50m ūidens no dolomīta vai dziļurbums - 115m ūdens no smilšakmeņa - Tīrākais iespējamais ūdens šajā reģionā
Dziļurbums - Ziepniekalnā - spice ap 10m dziļurbums no 20 - 50 metriem,ūdens no dolomīta līdz 115m tīrs ūdens no smilšakmeņiem
Dziļurbums - Saukrastos,Pabažos,Zveiniekciemā - dziļurbums no 28m - 60m atkarīgs no vietas
Dzilurbums Gulbene
Dziļurbums - Rēzeknē
Dziļurbums - Liepājā Atkarīgs no vietas - Dziļurbums 70 metros, ūdens kvalitāte slikta. 111 metros laba.
Dziļurbums - Ventspilī
Dziļurbums - Jelgavā - Dziļurbumi ap 40 metriem.
Dziļurbums - Ludzā - Dziļurbuma dziļums atkarīgs no vietas - metrāža ap 60 - 130 metriem
Dziļurbums - Cēsīs - dukuros
Dziļurbums - Valkā
Dziļurbums - Kolkā
Dziļurbums - Preiļos
Dziļurbums - Saulkrastos Dziļurbums no 30 - 60 metriem, atkarīgs no vietas.
Dziļurbums - Valdemārpilī
Dziļurbums - Kuldīgā
Dziļurbums - Kandavā
Dziļurbums - Pāvilostā
Dziļurbums - Aizputē
Dziļurbums - Skundā
Dziļurbums - Saldus
Dziļurbums - Aucē
Dziļurbums - Dobelē
Dziļurbums - Olainē
Dziļurbums - Bauskā
Dziļurbums - Baldonē
Dziļurbums - Viesītē
Dziļurbums - Neretā
Dziļurbums - Aknīstē
Dziļurbums - Ilūkstē
Dziļurbums - Krāslavā
Dziļurbums - Līvānos - Dziļurbums no 20 metriem līdz 40 metriem - atkarīgs no vietas.
Dziļurbums - Dagdā
Dziļurbums - Varaklānos
Dziļurbums - Viļānos
Dziļurbums - Kārsavā
Dziļurbums - Lubānā
Dziļurbums - Balvos
Dziļurbums - Cesvainē
Dziļurbums - Alūksnē
Dziļurbums - Apē
Dziļurbums - Ērgļos
Dziļurbums - Vecpiebalgā
Dziļurbums - Jēkabpilī
Dziļurbums - Pļaviņās
Dziļurbums - Aizkrauklē
Dziļurbums - Jaunjelgavā
Dziļurbums - Lielvārdē
Dziļurbums - Ķegumā
Dziļurbums - Ogrē
Dziļurbums - Ikšķilē
Dziļurbums - Salaspils
Dziļurbums - Ādažos
Dziļurbums - Carnikavā
Dziļurbums - Vangažos
Dziļurbums - Inčukalnā
Dziļurbums - Raganā
Dziļurbums - Siguldā
Dziļurbums - Līgatnē
Dziļurbums - Cēsīs
Dziļurbums - Libmažos
Dziļurbums - Smiltenē
Dziļurbums - Valmierā
Dziļurbums - Rojā
Dziļurbums - Salacgrīvā
Dziļurbums - Ainažos
Dziļurbums - Staicelē
Dziļurbums - Alojā
Dziļurbums - Streinčos
Dziļurbums - Mazsalacā
Dziļurbums - Rūjienā
Dziļurbums - Valka
Dziļurbums - Lapmežciemā
Dziļurbums - Engurē
Dziļurbums - Mērsragā
Dziļurbums - Dundagā
Dziļurbums - Ugālē
Dziļurbums - Piltenē
Dziļurbums - Sabilē
Dziļurbums - Stende
Dziļurbums - Priekulē
Dziļurbums - Jaunpilī
Dziļurbums - Pūrē
Dziļurbums - Popē
Dziļurbums - Nīcā
Dziļurbums - Vaiņodē
Dziļurbums - Grobiņā
Dziļurbums - Durbē
Dziļurbums - Brocēnos
Dziļurbums - Bēnē
Dziļurbums - Elejā
Dziļurbums - Jaunbērzē
Dziļurbums - Stelpē
Dziļurbums - Slampē
Dziļurbums - Kalnciemā
Dziļurbums - Ozolniekos
Dziļurbums - Staļģenē
Dziļurbums - Iecavā
Dziļurbums - Ķekavā
Dziļurbums - Baložos
Dziļurbums - Mārupē - Jaunmārupē
Dziļurbums - Piņķos
Dziļurbums - Babītē
Dziļurbums - Tīrainē
Dziļurbums - Valdlaučos
Dziļurbums - Daugmalē
Dziļurbums - Mežotnē
Dziļurbums - Codē
Dziļurbums - Uzvarā
Dziļurbums - Nākotnē
Dziļurbums - Skaistkalnē
Dziļurbums - Ozolainē
Dziļurbums - Vallē
Dziļurbums - Birzgalē
Dziļurbums - Ērberģē
Dziļurbums - Jumpravā
Dziļurbums - Skrīveros
Dziļurbums - Koknesē
Dziļurbums - Salā
Dziļurbums - Neretā
Dziļurbums - Subatē
Dziļurbums - Krustpilī
Dziļurbums - Kaplava
Dziļurbums - Biķerniekos
Dziļurbums - Višķos
Dziļurbums - Cunākstē
Dziļurbums - Jersikā
Dziļurbums - Dubnā
Dziļurbums - Sventē
Dziļurbums - Salienā
Dziļurbums - Kombuļos
Dziļurbums - Indrās
Dziļurbums - Robežniekos
Dziļurbums - Aglonā - Jaunaglonā
Dziļurbums - Vārkavā
Dziļurbums - Riebiņos
Dziļurbums - Maltā
Dziļurbums - Lūznavā
Dziļurbums - Vecružiņā
Dziļurbums - Stamerienē
Dziļurbums - Ņukšos
Dziļurbums - Mērdzenē
Dziļurbums - Salnavā
Dziļurbums - jaunkalsnavā
Dziļurbums - Mārcienē
Dziļurbums - Praulienā
Dziļurbums - Līgo
Dziļurbums - Kubuļos
Dziļurbums - Kupravā
Dziļurbums - Vīksnās
Dziļurbums - Jaunanās - Vecanās
Dziļurbums - Breņčos (malienā)
Dziļurbums - Viskikumā
Dziļurbums - Tarpenē
Dziļurbums - Jaunzemjos
Dziļurbums - Saulē
Dziļurbums - klapkalnciemā
Tā ir tikai daļa no visiem veiktajiem urbumiem.
Vietas kurās esam uzstādījuši spices ūdens agādei.
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Vecmilgrāvī
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Vecāķos
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Jūrmalā
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Mārupē (jaunmārupē)
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Baložos
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Purvciemā
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Teikā
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Juglā
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Bukultos
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Baltezerā
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Langstiņos
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Vārnukrogā
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Ziepniekalnā
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Brekšos
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Zaķumuižā (Pēc īpaša pasūtījuma)
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Pļavniekos
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Pārdaugavā
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Ādažos
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Carnikavā
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Garkalnē
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Imantā
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Zasulaukā
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Babītē
Spice ūdens apgādei laistīšanai tehniskajām vajadzībām - Kalnciemā
Tā ir tikai daļa kur esam uzstādījuši spices ūdens apgādei..
Uzdotākie jautājumi
1. Cik man izmaksās tekošais metrs dziļurbuma veikšanai?
Tas ir atkarīgs no izmantotās caurules (melnā metāla ,nerūsējoša tērauda) Cena par metru var svārstīsies no izmantotā materiāla piecu latu robežās.
2. Cik metrus ir jāizurbj lai es iegūtu tīru ūdeni?
Tas ir atkarīgs no reģiona, kur jūs dzīvojat. Piemēram : Rīgas, Jūrmalas apkaimē tas ir aptuveni no 20 metriem. Cēsu rajonā un tā saucamajās augstienēs, sākot no 40 metriem.
3. Es atrodos Gulbenē! Gribu uzstādīt ūdens ieguvei ūdens spici.
Diemžēl mums būs jums jāatsaka. Jūsu reģionā pastāv iespēja: izrakt aku vai izveidot dziļurbumu. Ūdeni no ūdens spices nevar iegūt šajā reģionā.
4. Kāpēc nevar uzstādīt spici pie manis Gulbenē?
Spice ir paredzēta smilšainai gruntij. To vibrējot aiziet ciet filtrs,tā rezultātā ūdens spicē nebūs.
5. Kur tad var uzstādīt spici?
Spice pēc ilgadējās pieredzes spriežot: praktiski Rīgā un tās apkaimē.Pastāv arī izņēmumi kur var uzstādīt spci!
6. Es dzīvoju Carnikavā man nepieciešams ūdens, manam kaimiņam ir 40 metri dziļš dziļurbums. Es zinu ar kādu naudas izteiksmi man rēķināties.
Pēc iegūtās daudzgadējās prakses dziļurbumu veikšanā, katrs urbums ir individuāls. Tas, ka kaimiņam ir 40 metri nenozīmē, ka jums būs arī. Metru daudzums dziļurbumam var svērstīties līdz pat 30 metriem uz augšu un 10 metriem uz leju. Konkrētu metru skaitu cik jāurbj dziļurbums var noteikt tikai pašā urbšanas procesā.
7. Es nopirku māju vēlos izveidot dziļurbumu. Man tuvumā nav neviena 10 kilometru rādiusā. Nezinu ar kādiem līdzekļiem rēķināties. :
Katrs klients vēlas uzzināt ļoti pietuvinātas dziļurbuma izmaksas. Tādēļ talkā nāk ģeologs, kurš veic ģeoloģisko griezumu. Lai ļoti pietuvinātos izmaksām par dziļurbuma veikšanu.
8. Vai tad tagad pie manis brauks ģeologs un veiks ģeoloģisko griezumu? :
Lai noteiktu ģeoloģisko griezumu nav nepieciešamības braukt pie jums. Ģeoloģiskās kartes katram ģeologam ir sakopotas personīgi.
9. Cik man par to būs jāmaksā? :
Tas viss ir iekļauts cenā. Nekas nebūs jāpārmaksā par šo pakalpojumu.
10. Jūs mums teicāt ka nepieciešami 30 metri izurbt dziļurbumu. Kas notiek ja tur nav ūdens? :
Ja šajos metros nav ūdens mēs urbjam dziļāk. Jo katrs dziļurbums ir individuāls. Precīzi līdz konkrētam metram nevar noteikt neviens.
11. Cik jūs dodat garantiju uz dziļurbumu? :
Mēs dodam piecu gadu garantiju.
12. Ar kādiem meteriāliem (trubām) jūs ieteiktu veikt dziļurbumu?
Protams ar metāla caurulēm,bet ja vēlaties drusku lētāk urbuma izmaksas tad ar plastmasas (PVC)
13. Vēlos veikt dziļurbumu savā dārziņā,bet vasarā piebraucamais ceļs ir dubļains (nepiebraucams) vai jūs varēsiet piebraukt ar savu smago transportu?
Šādā gadījumā dziļurbuma veikšana būs jāatliek uz ziemas laiku jo ar smago transportu nevar tikt pāri lieliem dubļiem.
14. Ar kādiem materiāliem (caurulēm) vispār var veikt dziļurbumu,spici?
Dziļurbumu var veikt ar plastmasas (PVC) Melnā metāla un Nerūsējošā tērauda caurulēm. Spicem mēs izmantojam cinkotās caurules cinkotas no iekšas un āras Kas nodrošina cauruļu ilgmūžību.Pastāv arī iespēja uzstādīt ūdens spici ar plastmasas caurulēm.
15. Man vajag izurbt aku.!!!
Ar vārdu aka mums asociējās parastā grodu aka, bet tā nav. Par aku arī sauc dziļurbumu,artēzisko urbumu.
16. Man ir veikts dziļurbums,artēziskais urbums. Kas notiek tālāk?
Lai funkcionētu jūsu aka jums vēl ir nepieciešami (rīki-lietas):
Grods- plastmasas vai betona. Betona grods ir visnotaļ smags un grūti uzstādāms,bet ir iespēja iegādāties plastmasas grodu. Tas ir viegls un vienkārši uzstādāms. Uz groda nepieciešams vāks, ir pieejams betona, bet kā jau minēju par pašu grodu tas ir smags. tādēl var iegādāties plastmasas.
Vēl jums nepieciešams dziļurbuma sūknis, attiecīgā diametra, kuru ir noteicis urbuma veicējs, meistars.
Tālāk nāk sūknis (hidrofora), no kura jau tālāk nāks ūdens uz māju.
No hidroforas nepieciešamas trubas (šlaukas), kas vedīs ūdeni uz māju.
Trubas uz māju nepieciešams ierakt ap 50 centimetru dziļumā.
Protams, vēl ir visādas sīkas pārejas, kuras būs nepieciešams iegādāties, bet tas ir jāskatās uz vietas.
16. Esmu nobriedis veikt sev dziļurbumu artēzisko urbumu un esmu visu aprīkojumu iegādājies.
Kā meistars teikšu tā - tā ir liela kļūda. Kāpēc? Jūs nezinat ar kādiem materiāliem meistari veiks artēzisko urbumu un protams ar kādu trubas diametru. Trubu diametri atšķirās no grunts slāņiem. Beigsies ar to, ka dziļurbuma sūknis neielīdīs urbumā. un ne tikai tas. Viss aprīkojums dziļurbumam jāiegādājās pēc tā veikšanas. Pēc meistara rekomendācijām. Tas ir svarīgi.
17.Vēlos uzstādīt spici. Vai jūs varat arī spicei pieslēgt sūkni(elektrisko) ?
Pēc spices izveides mēs klientam piedāvājam veikt visus atlikušos santehnikas darbus.
18. Vai sūkni mums iegādāties pašiem?
Sūkņa izvēli labāk atstāt meistaru ziņā. Jo vēl bez sūkņa ir nepieciešamas pārejas,pretvārsti lai saslēgtu sūkni pie ūdens spices.
19.Labdien.Cik zinu tad Baldonē normālu dzeramo ūdeni var iegut tikai ar dziļurbumu un tas esot ap 80m,bet pāris mājas talāk ir kaimiņam aka 7 metri un ūdens ir tuvu ideālam! Kāds tad butu pareizais risinājums jo man pašam ir 13 metru urbums cauri pirmajam dolomīta slānim un ūdens ir mežonīgs un smirdīgs!? Ko iesakt šajā gadījumā--urbties dziļāk vai veikt jaunu urbumu , vai rakt aku? Paldies.
Baldonē šāda parādība ir it visur. Kā jau jūs minējāt kaimiņiem ir aka un ūdens tuvu ideālam. Baldonē arī esam taisījuši spici (ūdens kvalitāte teicama Spices dziļums 7.5 metri. Ūdens debits ļoti mazs)
Mēs jums ieteiktu: Ja tas ir iespējams paurbties dziļāk--tas būs izdevīgāk. Jo cik pieredze rāda baldonē dziļurbums ir 40-60 metriem. Jāieurbjās smilšakmenī.
20.Esmu iegādājusies zemi kopīpašumā .Zemē uz visiem 4 partneriem ir viens dziļurbums kādi padsmit metri ( man jau gan liekas, ka tā ir spice.) Vai ir iespējama ūdens apgāde no viena urbuma 4 partneriem ( Īpašums atrodas Engurē dzīvošanai vasarās.) Vai var sūkni nelikt urbumā , bet pie mājas, tā lai katra māja pati uzskaitītu savu patērēto elektrību? Vai vispār tas ir iespējams?
Ja ūdens daudzums pietiek visiem četriem dārza īpašniekiem tad nav problēmu to uztaisīt. Ja tā ir spice jāpieslēdz hidrafora (sūknis) un jāuzliek sadalītājs uz četri (pēc sūkņa). Ja tomēr ūdens daudzums nepietiek var mēģināt hidraforai uzlikt lielāku ūdens krātuvi. Iespējams tas var palīdzēt. Ja tā nav spice ,bet dziļurbums tad ūdens debits būs krietni lielāks vairāk procentu ,ka pietiks jūsu minētajiem kaimiņiem. Elektrību var izkontrolēt kopējo sadalot uz četri. Lai precīzi sadalītu elektrības patēriņu būs jāuzstāda četri sūkņi un protams četri skaitītāji. Šādam variantam izmaksas no katra kaimiņa ap 100 latiem un ekstra lielu grodu kur atradīsies ūdens sūkņi. Ja tas ir dziļurbums vienam sūknim jebkurā variantā ir jāatrodās pašā urbumā (Dziļurbuma sūknis kapsulveidīgs) Ja tā ir spice var sūkni arī turēt mājā. Rēķinioties ar to ka ūdens sūknis rada skaņu.
21.Labdien Mums bija urbums ,laikam spice,ūdens jau no sākuma bija sārmains.Pēc vairākiem gadiem visa ši aka kļuva nederīga,kādu laiku sūknējām ūdeni ar parasto rokas sūkni,bet ūdens palika aizvien mazāk.Gribētu kaut ko vislētāko--kaut kādu cauruli-spici un pat ar rokas sūkni.Vai tas iespējams,vai tuvākajā apkārtnē pie Aizkraukles var pasūtīt šo darbu un cik tas maksātu. Iepriekš paldies.Varbūt precīzi neizsakos,jo pati laukos nedzīvoju un no šīm lietām maz saprotu-bet ūdens tur tomēr vajadzīgs.
Aizkraukles rajonā pēc mūsu ģeoloģiskajām kartēm praktiski 100% jums ir jābūt dziļurbumam. Jo jūsu pusē ātri sākās māli kuros spici praktiski nevar uzstādīt. Bet ja tomēr jūs esat pārliecināta ,ka tā ir spice tad varam mēģināt atjaunot jums ūdens apgādi.
22. Labdien! Man jautājums, cik dziļš urbums aptuveni būtu jāurbj Zolitūdes rajonā.
Zolitūdes ūdeni ūdens apgādei jāizurbj no 50-80 metriem. Tas ir atkarīgs no vietas. Pastā iespēja ,ka tas var būt arī mazāk (varbūt vairāk) Lai precīzi noteiktu metrāžu nepieciešama konkrēta jūsu objekta atrašanās vieta.
23.Sveicināti! Tā ka apkārtējie saimnieki ir veidojuši spices, uzdrošīnos domāt, ka tādu var ievilkt arī mūsu vasaras mājas teritorijā. Mājiņa atrodās Ogres rajons, Ogresgals, dārkopju biedrība Lašupes ***
Labdien. Esam bijūši šajā koperatīvā. Lai uzstādītu spici ūdens apgādei jūsu reģionā nepieciešams pasūtīt smago mašīnu. Jo 1.5 metros apmēram sākās māli kurus var tikai izurbt smagā tehnika. Ieteikums. Veiciet labāk dziļurbumu jo sumas gandrīz neatšķirsies tā kā jāpasūta smagā mašīna. Tomēr dziļurbums izceļas ar savu ilgmūžību.
Jūs varat uzdot savus jautājums šeit
Vispārējā informācija
Mēs garantējam kvalitāti , darbu izpildes ātrumu un pasūtītājam pieņemamas cenas!
Latvijas zemes dzīlēs ir pieejami dažādi derīgie izrakteņi. Visvairāk izplatītais derīgais izraktenis ir kūdra. Latvijā ir pieejami aptuveni 11 tūkstoši dažādu derīgo izrakteņu.
Mums nav dimantu?
Mūsu ģeologi jau pirms divdesmit gadiem bija pārliecināti, ka ir teorētiska iespēja Latvijā atrast dimanta iegulas, taču līdz šim brīdim tas vēl nav izdevies. Kā šāds uzskats radies? Dimantus parasti atrod tā sauktajās kimberlīta piltuvēs – vietās, kur pirms miljoniem gadu zemes garozā notikuši grandiozi sprādzieni, kuru dēļ šķidrā magma nonākusi līdz zemes virspusei. Spiediena un temperatūras ietekmē tad arī veidojas dimanta kristāli. Šāda sprādziena zona šķērso Latviju no Liepājas līdz Alūksnei un stiepjas līdz pat Arhangeļskai, kur dimanti jau atrasti. Latvijā ir uzieti parastie dimantu blakus ieži – piropi un olvīni, turklāt Latvijā zināmas arī vairākas vietas, kur ir spēcīgs magnētiskās anomālijas, kas arī raksturīgas dimantu piltuvēm. Vairākas šādas vietas ar urbumiem ir izpētītas, taču anomāliju avots izrādījies dzelzi saturoši minerāli.
Arī zelts Latvijā ir. Tas atklāts vairākos 100 – 200 metru dziļurbumos, taču metāla koncentrācija 0,008 grami uz tonnu iežu padara tā ieguvi par absolūti neizdevīgu. Padomju laikā ģeologi gan atklājuši zeltu graudiņus vairāku Kurzemes upju smiltīs, skalojot tās ar Klondaikas zeltraču metodi – parastu bļodu. Tomēr, ņemot vērā, ka Latvijai tuvākās, lai arī visai nelielas, zelta raktuves ir tikai Skandināvijā, mūsu valsts zelta drudzi diez vai pieredzēs.
Par vienīgo Latvijā atrodamo kaut cik vērtīgo lietu uzskatāms dzintars. Diemžēl arī šeit mums nav paveicies, jo, salīdzinot ar dzintara raktuvēm Kaļiņingradas apgabalā, mēs esam nabagi. Rūpniecisko raktuvju Latvijā nebūs, un atliek vien samierināties ar dzintara lasīšanu gar jūras malu pēc rudens vētrām un svaigi uzartos laukos šur tur Liepājas un Papes ezera rajonā. Diemžēl pēdējos piecpadsmit gadus normālas kvalitātes ģeoloģiskie pētījumi nenotiek vispār, tāpēc visa informācija joprojām balstās pārsvarā uz padomju laika atklājumiem.
Dzelzs ir, bet dziļi
Latvijā ir atklātas arī astoņas vietas, kur atrodama ļoti kvalitatīva dzelzsrūda, un tās krājumi pat varētu būt visai bagātīgi, tomēr maz ticams, ka tuvākajā nākotnē tiks sākta tās rūpnieciskā ieguve. Tāpat kā zeltu māte daba to noslēpusi 100 līdz 200 metru dziļumā, un vismaz pagaidām nepieciešamo metālu lētāk ir iepirkt citur. Lielākās atradnes ir Staiceles apkārtnē, bet tur to dziļums ir vēl lielāks – 500 līdz 600 metru, taču nākotnē var pienākt brīdis, ka tāda ieguve atmaksāsies. Daudz pieejamāka ir tā sauktā purva rūda, kuru metāla ražošanai plaši izmantoja hercoga Jēkaba laikos. Diemžēl no šīs rūdas iegūstamais metāls neatbilst mūsdienu prasībām, un arī tās krājumi nav tik lieli, lai veidotu kaut cik nopietnu rūpniecību.
Izrādās, ka Latvijas zeme sevī slēpj arī kādu visai bīstamu izrakteni. Ziemeļkurzemē vairākās vietās uz dažādos iežos ir atklāts radioaktīvais izotops – urāns. Dažās vietās tas atrodas pavisam tuvu zemes virskārtai – zināmas vietas, kur urāns ir 1 – 2 metru dziļumā, bet pie Rojas tas konstatēts pašā tās virskārtā. Tiesa gan, arī šā izrakteņa teorētiskais daudzums neļauj domāt par tā rūpniecisku iegūšanu un atomvalsts statusu. Tomēr tas var radīt veselības problēmas iedzīvotājiem, kuri regulāri lieto cauri urānu saturošajiem iežiem tekošo dzeramo ūdeni. Vislielākā urāna izraisītā radiācija atklāta kādā Balvu rajona karjerā – 184 mikrorentgeni stundā. Normāls radiācijas fons ir 18 mikrorentgeni.
Ūdens arī ir izraktenis
Daudzās pasaules valstīs ir dzeramā ūdens problēma, taču Latvijas iedzīvotājiem par tā trūkumu tuvākajā nākotnē vēl nav ko uztraukties. Artēzisko ūdeņu krājumi ir visai lieli, un pagaidām tiek izmantota tikai neliela daļa.
Tomēr Latvijā ir vēl kāda neizmantota dabas bagātība. Liepājas, Jelgavas un Elejas apkaimē 12 tūkstošu kvadrātkilometru teritorijā atrodami siltie jeb termālie pazemes ūdeņi. To vidējā temperatūra ir aptuveni 40 grādu, taču ieguves procesā ar speciāliem sūkņiem siltumu varētu arī paaugstināt. Tiesa, šā siltuma izmantošana apkurei būtu izmantojama tikai ekstremālā situācijā, jo izmaksā visai dārgi. Eiropā to līdz šim atļāvušies tikai dāņi un poļi Silēzijas novadā. Starp citu, jau deviņdesmito gadu sākumā tieši dāņu speciālisti, izpētot mūsu termālo ūdeņu krājumus, secinājuši, ka to izmantošana varētu būt visai perspektīva. Protams, raugoties no savas valsts finansiālajām iespējām.
Veikalos atrodamo dažādo minerālūdeņu klāsts vedina domāt, ka zem Latvijas iedzīvotāju kājām ir vismaz jūra šā ūdens. Diemžēl jāapbēdina, jo dabiskais minerālūdens Latvijā nav nemaz tik izplatīts, tāpēc pudelēs lielākoties ir parastais artēziskais ūdens, kura garša uzlabota ar dažādām piedevām.
Zinātnes Vēstnesis - 2009.g. 25.maijs
Latvijā nepieciešams atjaunot sistemātiskus pētījumus par zemes dzīļu resursiem un to izmantošanu tautsaimniecībā
Akadēmiķis U.Sedmalis, profesors V.Segliņš
Nobeigumam tuvojas RTU zinātnisko rakstu sērijas “Materiālzinātne un lietišķā ķīmija” 19.sējuma sagatavošanas darbs, kura iznākšana paredzēta maija mēnesī. Šim sējumam ir konkrēta tematiska ievirze – “Latvijas zemes dzīļu resursi: apzināšana, izpēte un izmantošana”. Sagatavot šādu izdevumu tā sastādītājus rosināja:
– pašlaik izveidojies kritiskais stāvoklis Latvijas minerālo izejvielu izmantošanā, galvenokārt būvmateriālu un būvizstrādājumu ražošanā, kā arī vēl citās nozarēs, piem., enerģētikā, vides aizsardzības un daudzu sadzīves vajadzību apmierināšanai;
– tautsaimniecības tālākas nostiprināšanas un attīstības nodrošināšanai Eiropas Savienības (ES) un Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) paredzētā 7,7 miljardu EUR lielā kredīta piešķiršana, kā kontekstā par vienu no prioritārajiem virzieniem noteikts konkurētspējīgas un eksportspējīgas produkcijas ražošanas paplašināšana un nodrošināšana, kā arī importa preču apjoma ievērojama samazināšana.
Sagatavotā izdevuma mērķis:
– iepazīstināt LR Ministru kabinetu, ministrijas un citas valsts pārvaldes organizācijas, kā arī augstskolu un zinātnisko institūtu un ražošanas speciālistus ar izveidojušos stāvokli Latvijas minerālo izejvielu resursu apzināšanā un izmantošanā;
– panākt, lai augstāk minētās organizācijas iegūtu vispusīgāku un labāku izpratni par minerālo izejvielu apzināšanas un izmantošanas nozīmīgumu un iegūtu valsts atbalstu zinātniski praktiskā darbības virzienā;
– panākt, lai LR valdība atzītu darba virzienu “Latvijas zemes dzīļu resursi: apzināšana, izpēte un izmantošana” par prioritāru valstiski nozīmīgu zinātnes virzienu un iekļautu to valsts pētījumu programmu skaitā ar valsts finansējuma nodrošinājumu no 2010. līdz 2013.gadam.
Blakus minētam, tematiskā izdevuma nolūks ir:
– parādīt, ka Latvijā pagaidām vēl ir pietiekams zinātniskais, inženiertehniskais un ražošanas potenciāls, kas spētu apmierināt praktiski visas šo augstāk minēto tautsaimniecības nozaru vajadzības;
– ierosināt LR valdībai pilnīgi atteikties no būvmateriālu un būvizstrādājumu importa vai arī vismaz to ievērojami ierobežot, aizstājot tos ar tādas pašas vai pat augstākas kvalitātes Latvijas ražojumiem;
– attīstīt Latvijā ražoto būvmateriālu un izstrādājumu eksportu, pirmkārt uz austrumiem atrodošos valstu virzienā.
Tematiskajā sējumā publicēti raksti, ko sagatavojuši Latvijas minerālo resursu apzināšanas, izpētes, pārstrādes un izmantošanas speciālisti no LR Ekonomikas ministrijas, Rīgas Tehniskās universitātes, Latvijas Universitātes, Latvijas Lauksaimniecības universitātes, būvmateriālu un būvizstrādājumu ražošanas uzņēmumiem. Šajos rakstos dots pašreizējā nozares stāvokļa raksturojums un izteikti priekšlikumi nozares attīstībai tuvākā nākotnē.
LR Ekonomikas ministrijas Būvnormatīvu nodaļas vadītājs, LLU asociētais profesors A.Šteinerts sagatavojis rakstu par būvizstrādājumu aprites kārtību Latvijā un Eiropā. A/s “Lode” attīstības un tehnoloģiju direktors J.Kļaviņš izvērtē un pamato būvmateriālu īpašību ietekmi uz mājokļu 10 vērtību kritērijiem. RTU būvmateriālu un būvizstrādājumu speciālisti doc. J.Biršs un prof. A.Korjakins savā rakstā “Būvniecībā izmantojamo materiālu perspektīvas un prasības” apskata būvmateriālu modernizācijas procesus un norāda uz mūsdienu būvmateriālu raksturīgām iezīmēm saistībā ar šo materiālu ekoloģiskumu, energoietilpību un resursu samazināšanu, kā arī drošu ekspluatāciju un ilgizturību. LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes ģeoloģijas speciālistu prof. V.Segliņa, doc. A.Stinkules, asoc. prof. Ģ.Stinkuļa, Dr.geol. A.Dēliņas, Dr.geol. A.Giluča un ģeologu S.Reides–Zēģeles, J.Prola, D.Ozola, A.Karpoviča un D.Blāķes raksti veltīti dažādu Latvijas nogulumu iežu veidošanās apstākļiem, kā arī sulfīdu veidošanās procesiem. Vairākus rakstus ir sagatavojuši RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Silikātu materiālu institūta speciālisti par poraino keramiku, uz kuras bāzes izstrādāti siltuma enerģiju taupoši un izolējoši materiāli, kā arī sorbējoši materiāli. Šo rakstu autori ir prof. U.Sedmalis, asoc.prof. V.Švinka, asoc.prof. G.Sedmale, doc. R.Švinka, doc. I.Šperberga, vad.pētn. A.Cimmers, vad. pētn. L.Bīdermanis u.c. RTU Neorganiskās ķīmijas institūta vad.pētn. I.Zariņa ar līdzstrādniekiem sagatavojusi divus rakstus par boru saturošiem antipirēnu sastāviem koksnes virsmas apstrādei un krāsaino metālu korozijas procesu inhibitēšanai dzesēšanas sistēmās. Rakstu par sausiem un lietošanai gataviem maisījumiem – jaunu modernu būvmateriālu grupu – sagatavojis uzņēmuma “Sakret” galvenais tehnologs I.Laumane ar citu šīs nozares speciālistu līdzdalību. Šo materiālu ražotnes izveidotas Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. LLU profesors Ē.Kronbergs un asist. M.Šmits rakstā “Biomasas un dabisko izejvielu materiālu izstrāde” apskata energētisko augu biomasas izmantošanu maisījumos ar minerālās izejvielas – kūdras piedevām cietā kurināmā veidā. Ražošanas uzņēmuma “Jelgavas būvniecības sistēmas” tehniskais direktors A.Pavītols sagatavojis rakstu “Materiāli būvniecībai uz organisko un neorganisko izejvielu bāzes”. Rīgas Doma restaurācijas vadītājs R.Lūsis kopā ar RTU SMI asoc.prof. L.Krāģi un vad.pētn. I.Vītiņu sagatavojuši rakstu par sāļu izraisīto poraino akmens materiālu sabrukšanu.
Īss ieskats par Latvijas minerālo izejvielu resursiem un to pašreizējo stāvokli, apzināšanu, izpēti un izmantošanu
Zemes dzīļu bagātību apzināšana, izpēte un izmantošana ir viena no Latvijas tautsaimniecības pamatnozarēm. Tēlaini izsakoties var teikt, ka šī nozare ir mūsu valsts saimnieciskās izaugsmes stūrakmens. Nodibinoties neatkarīgai Latvijas valstij, jau pagājušā gadsimta 20.gados zemes dzīļu bagātību apzināšana, izpēte un izmantošana kļuva par valstiski nozīmīgiem darbiem.
Arī mūsdienās šī aktualitāte ir saglabājusies. Par to liecina pieprasījuma pieaugums pēc jauniem materiāliem un izstrādājumiem ar dažādu funkcionālu nozīmi, kas iegūti ar modernām tehnoloģijām no zemes dzīļu bagātībām. Piemēram, 2006.gadā iekšzemes kopproduktā no Latvijas cietā stāvoklī neorganiskām zemes bagātībām iegūta produkcija sastādīja apmēram 2 %. Tāpēc LR Ministru kabinetam vajadzētu pētniecības darba virzienu “Latvijas zemes dzīļu resursi, to apzināšana, izpēte un izmantošana”, pamatojoties uz ģeologu un materiālu un to tehnoloģiju izstrādātāju atzinumu, apstiprināt par prioritāru zinātnes virzienu un paredzēt finansējumu budžetā Valsts pētījumu programmas realizācijai attiecīgos fundamentālos un lietišķos pētījumos.
Kāpēc nepieciešams zinātnes virzienu “Latvijas zemes dzīļu bagātību apzināšana, izpēte un izmantošana” atzīt par prioritāru virzienu ar attiecīgu Valsts pētījumu programmu?
Atbilde uz šo jautājumu ietver trīs daļas:
• Nozares pašreizējā stāvokļa raksturojumu, ar ieskatu Latvijas zemes bagātību pētījumu attīstības vēsturē.
• Programmas mērķi un galvenos uzdevumus mērķa sasniegšanai.
• Devumu tautsaimniecībai.
Pašreizējā stāvokļa raksturojums
Latvijas zemes dzīļu resursi ir mūsu valsts pamatbagātība, kas iedalāmi neorganiskos un organiskos, kas pārstāvēti cietā, šķidrā un gāzveida stāvoklī. Bez tam, pie zemes dzīļu bagātībām jāpieskaita ģeoloģiskās struktūras dabas gāzes pazemes glabātavu ierīkošanai, pazemes ūdeņu ģeotermālais siltums kā viens no alternatīviem enerģētiskiem resursiem nākotnē – cietā, šķidrā un gāzveida kurināmā daļējai aizstāšanai.
No neorganiskām cietām zemes dzīļu bagātībām praktiski tiek ražota lielākā daļa būvmateriālu un būvizstrādājumu, kā, piemēram, portlandcements, ģipša saistvielas un izstrādājumi, keramiskie būvmateriāli, sausie maisījumi u.c. Šai zemes dzīļu bagātību grupai pieskaitāmas arī dzelzs rūdas, dzelzs – mangāna iegulas, plānu kārtiņu sēra nogulumi, urāna rūdas, dimanti u.c., kuru reāla izmantošana Latvijas tautsaimniecībā varētu sākties pēc 25 – 50 gadiem. No neorganiskām šķidrā stāvoklī esošām bagātībām atzīmējami dzeramie pazemes ūdeņi, ārstnieciskie minerālūdeņi ar dažādiem tajos izšķīdušiem sāļiem, bromu saturoši rūpnieciskie minerālūdeņi, termālie ūdeņi, kurus iespējams izmantot siltuma un karsta ūdens apgādei.
No cietām organiskas dabas zemes bagātībām Latvijā no-zīmīgākā un visplašāk pēc teritoriālās izplatības ir kūdra. Bez kūdras šai grupā iekļaujas arī sapropelis u.c. No šķidrā stāvoklī esošām organiskām bagātībām ir nafta, no gāzveida – ogļūdeņraži saistībā ar naftas atradnēm.
Diemžēl pašlaik Latvijā jau gandrīz 20 gadus nenotiek zinātniski pamatoti, sistemātiski zemes dzīļu, tai skaitā, jaunu derīgo izrakteņu un citu minerālo izejvielu atradņu meklēšanas un izpētes darbi, kā arī zināmo atradņu detalizētāka izpēte un uzraudzība racionālas izmantošanas nolūkos. Sākot ar 2005. gada 1.janvāri, likvidēts arī Valsts Ģeoloģijas dienests kā Vides ministrijas patstāvīga institūcija.
Līdz ar zemes dzīļu bagātību izpētes darbu pārtraukumu Latvijā nevar notikt arī pilnvērtīga zinātniski ekonomiski pamatota inovatīvu jaunu materiālu izstrāde iekšzemes un ārvalstu tirgus vajadzībām, kā arī šo materiālu mūsdienīgu tehnoloģiju izstrāde ar investoru piesaisti. Ja arī dažreiz šādi darbi tiek veikti, tad tiem ir tikai gadījuma raksturs.
Pašlaik Latvijā daudzus no minerālām izejvielām iegūtus materiālus un izstrādājumus ieved no ārvalstīm, piemēram, no Lietuvas – kvarca smiltis stikla rūpniecībai, dolomītu būvniecībai, ceļu būvei; no Igaunijas – keramzītu un keramzīta blokus, dolomīta apdares plāksnes, kaļķakmeni javu saistvielu ieguvei, kārniņus; no Somijas – akustiskos un siltumizolācijas materiālus; no Baltkrievijas – portlandcementu, keramzītu un keramzīta blokus; no Polijas – romāncementu un dažādus sausos maisījumus, keramiskos apdares materiālus (flīzes), siltumizolācijas stiklveidīgos un keramiskos izstrādājumus; no Vācijas – klinkera izstrādājumus, sausos maisījumus; no Itālijas un Spānijas – keramiskos apdares materiālus (flīzes); u.c. Visus minētos materiālus labā kvalitātē varētu ražot no Latvijas minerālām izejvielām. Nesenā pagātnē gandrīz visi šie materiāli tika ražoti Latvijā un šajā jomā ir uzkrāta zināma pieredze.
Lai likvidētu izveidojušos stāvokli Latvijā minerālo izejvielu apzināšanā, izpētē un racionālā izmantošanā, t.i., materiālu izstrādē uz to bāzes, ir nepieciešams atzīt šos darbus par priori-tāriem un izveidot Valsts pētījumu programmu, sākot ar 2010. gadu. Var pat teikt, ka pašlaik Latvijas zemes bagātību apzināšana, izpēte un racionāla izmantošana ir Latvijas valdības nepamatoti aizmirsta nozare. Zemes bagātību racionāla izmantošana tautsaimniecības vajadzību apmierināšanai varētu palielināt iekšzemes kopproduktu līdz pat 5 %, ievērojami ierobežojot materiālu importu un aizstājot tos ar iekšzemes ražojumiem.
Programmas mērķis un uzdevumi
Mērķis: Plānveida zemes dzīļu bagātību, sākot ar zemes siltumu, naftu, bromu saturošiem rūpnieciskiem ūdeņiem un beidzot ar cietām minerālām bagātībām, apzināšana, īpašību izpēte un jaunu zinātniski ekonomiski pamatotu videi draudzīgu inovatīvu izmantošanas tehnoloģiju pamatprincipu izstrāde.
Mērķa sasniegšanai atrisināms šāds galvenais uzdevums: Izstrādāt Latvijas nākotnes ilgtermiņa pētījumu programmu turpmākiem 15–25 gadiem Latvijas zemes dzīļu bagātību (resursu) apzināšanā, izpētē un izmantošanā. Uzdevumu realizācija notiek vairākos virzienos, noteiktā secībā ikviena virziena ietvaros, piemēram,
• Ģeotermālā ūdens un zemes siltuma izmantošanas tehnoloģiju izstrāde, kā alternatīva cietam, šķidram un gāzveida kurināmajam.
• Dažādas kvalitātes derīgo izrakteņu izplatības likumsakarību pētījumi Latvijas teritorijā, lai mērķtiecīgi un racionāli organizētu meklēšanas darbus.
• Zināmo minerālo izejvielu atradņu (Rudbāržu un Bāles kvarca smilšu; Apriķu, Usmas, Nīcgales mālu, Biržu dolomīta u.c.) detalizēta izpēte un izmantošanas uzraudzība, kā arī jaunu mālu, dolomītu u.c. minerālo izejvielu apzināšana un izpēte.
• Minerālo izejvielu īpašību detalizēta izpēte un zemtemperatūras un augsttemperatūras inovatīvu materiālu un izstrādājumu ieguve uz neorganisku un organisku izejvielu bāzes ar jaunām mūsdienīgām sintēzes metodēm (kompozīcijā ar sintētiskām piedevām).
• Jauno materiālu mūsdienīgu rūpniecisko tehnoloģiju izstrāde sadarbībā ar ražotāju uzņēmumiem un potenciāliem investoriem.
• Jāveicina investīciju piesaisti no ieinteresētām materiālu ražošanas firmām vai citām iekšzemes un ārvalstu kompānijām minerālo izejvielu rūpnieciskai pārstrādei un materiālu un izstrādājumu ražošanai uz minerālo izejvielu bāzes, kā arī jaunu ražošanas uzņēmumu (kā, keramzīta, stikla, kvarca smilšu bagātināšanas u.c.) izveidi.
• Izejvielu, materiālu un izstrādājumu kvalitātes atbilstības nodrošināšana saskaņā ar Eiropas Savienības standartiem.
• Zinātnisko un inženiertehnisko speciālistu sagatavošanas veicināšana minerālo resursu – izejvielu apzināšanas, izpētes un kompozītmateriālu izstrādes jomā u.c.
Devums tautsaimniecībai
• Jaunu minerālo izejvielu atradņu un minerālo izejvielu slāņkopu precizējums zināmās atradnēs racionālas izmantošanas nolūkā, kā arī noteikta materiāla vai izstrādājuma ražošanas vajadzībām.
• Jaunu slāņkopu un atradņu izpēte ar nolūku iegūt jaunas minerālās izejvielas – montmorilonīta un kaolinīta tipa mālus, augstas tīrības pakāpes kaļķakmeni (CaCO3 > 95%), augststiprības dolomītu, augstas tīrības pakāpes kvarca smiltis (Fe2O3, TiO2 u.c. krāsojošo komponentu saturs < 0,01–0,02 %) u.c.
• Jauni funkcionālas nozīmes materiāli un izstrādājumi uz minerālo izejvielu bāzes (sorbenti, vieglie porainie, akustiskie un siltumizolējošie materiāli, pigmenti, minerālās krāsas, antipirēni, impregnējošās kompozīcijas, augu augšanas stimulatori, vaski, dūņas u.c.) un to tehnoloģiju izstrādi.
• Jauni speciālisti ģeoloģijas, kā arī minerālo izejvielu pārstrādes un materiālu ieguves nozarē.
• Priekšlikums zemes un ģeotermālā ūdens siltuma izmantošanai tautsaimniecībā u.c.
Latvijas Ģeologu Savienība atklātā vēstule Prezidentam, valdībai un Saeimai. Savienības vārdā – valdes locekle Inga Gavena
07. maijs 2009 05:00
Drukāt Nosūtīt draugam Ziņot redaktoram Komentāri (108)
Latvijas Ģeologu Savienība vēršas pie Latvijas Republikas valdības un visiem lēmumu pieņēmējiem ar lūgumu pievērst uzmanību tam, ka vairāku gadu laikā pieņemtie politiskie lēmumi ir radījuši draudus Latvijas Zemes dzīļu ilgtspējīgai apsaimniekošanai, vienlaicīgi apdraudot vairāku tautsaimniecības jomu sabalansētu attīstību, radot būtiskus ekonomiskos zaudējumus un neprognozējamas sekas vides kvalitātei tuvākajā nākotnē.
Zemes dzīļu resursi ir nozīmīgs tautsaimniecības attīstības priekšnosacījums. Viena no lielākajām nacionālajām bagātībām ir lielie pazemes saldūdens resursi (2009.gada Vispasaules ūdens forumā atzīts, ka jau tuvākajā laikā saldūdens kļūs par tik pat nozīmīgu resursu kā šobrīd nafta, bet nākotnē tas būs vēl vērtīgāks). Būtisku ieguldījumu tūrisma attīstībā varētu dot augstas kvalitātes ārstnieciskie minerālūdeņi un dziedniecības dūņas, kā arī ģeoloģiskie pieminekļi un objekti. Latvijas Zemes dzīlēs ir bagātīgi būvmateriālu izejvielu un kūdras resursi, ir arī vāji izpētīti naftas krājumi, iespējamas dzelzs rūdas un dimantu atradnes, struktūras, kas piemērotas gāzes krātuvju izveidošanai, būtisks alternatīvās enerģijas avots ir ģeotermālā enerģija. Kā nacionālā bagātība ir vērtējama Valsts ģeoloģiskajos fondos gandrīz 100 gados uzkrātā ģeoloģiskā informācija un specializētie bibliogrāfiskie izdevumi, Valsts ģeoloģijas dienesta izstrādātās datu bāzes. Valsts seržu glabātuvē esošās dziļurbumu serdes sniedz unikālu informāciju par Zemes dzīlēm līdz pat 1,5 km dziļumam.
1995.gada 9.maijā LR Ministru Kabinets akceptēja koncepciju „Latvijas Zemes dzīles", kas ir vienīgais nacionāla līmeņa plānošanas dokuments Zemes dzīļu apsaimniekošanas jomā. Rīkojumā par tā akceptēšanu, noteikts, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un Ekonomikas ministrija, ņemot vērā tautsaimniecības attīstības prioritātes, nosaka svarīgākos ģeoloģiskās izpētes darbu virzienus. Koncepcija orientēta uz valsts politikas veidošanu Zemes dzīļu pārvaldībā, tās mērķis ir nodrošināt racionālu, kompleksu un ilgtspējīgu Zemes dzīļu izmantošanu, tai skaitā tajā ir pamatota arī nepieciešamība nodrošināt valsts līmeņa izpētes, kartēšanas un zinātnisko pētījumu veikšanu. Koncepcijā noteikto uzdevumu izpilde pēdējos gados nav vērtēta un dokuments nav aktualizēts, taču daudzi stratēģiskie uzdevumi un darbības virzieni arī šodien nav zaudējuši savu aktualitāti.
Latvijā kopš 1996.gada ir spēkā likums „Par Zemes dzīlēm", kurā noteikts, ka Zemes dzīles ir neatjaunojama vērtība, kas izmantojama zemes īpašnieku, valsts un sabiedrības labā. Likumā Vides ministrijai, Ekonomikas ministrijai un pašvaldībām deleģēts pienākums nodrošināt Zemes dzīļu fonda izmantošanas pārraudzību.
Diemžēl kopš 2004.gada, kad tika likvidēts Valsts Ģeoloģijas dienests, to iekļaujot Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūrā (LVĢMA), ir pārtraukta Koncepcijas īstenošana, bet valsts pārvaldes funkcijas būtiski samazinātas un lielā mērā formalizētas. Pilnībā pārtraukta informācijas sagatavošana politisko lēmumu un dažāda līmeņa valsts attīstības plānošanas dokumentu sagatavotājiem, kā arī ģeoloģiskās kartēšanas un zinātniski pētnieciskais darbs, tai skaitā perspektīvo resursu apzināšana un inovatīvu risinājumu izstrāde. Jāatzīmē, ka lielākā daļa ģeoloģiskās informācijas ir iegūta pirms 1990.gada. Šī unikālā ģeoloģiskā informācija nav pietiekami izvērtēta un analizēta un netiek atbilstoši izmantota, jo ir sabiedrībai grūti pieejama. Tādējādi investīciju ieguldīšana šajā jomā, tai skaitā perspektīvo resursu (naftas, struktūru gāzes krātuvju ierīkošanai, ģeotermālās enerģijas u.c.) izpētei praktiski nenotiek.
2004.g. strukturālo izmaiņu rezultātā LVĢMA atlaida daudz dažādu ģeoloģijas novirzienu speciālistus. Šobrīd ir pieņemts lēmums atlaist vēl 17 speciālistus ar augstu profesionālās izglītības līmeni un lielu praktiskā darba pieredzi. Taču jau šobrīd LVĢMA nespēj savlaicīgi un atbilstošā kvalitātē veikt likumā deleģētos pienākumus. Arī Zemes dzīļu izmantošanas valsts kontrole ir neefektīva, kā rezultātā nereti tiek veikta nelikumīga derīgo izrakteņu ieguve, ierīkoti nelikumīgi un nekvalitatīvi ūdens un zemes dzīļu siltuma ieguves urbumi. Esošā situācija kopumā rada draudus vides stāvoklim, kavē saimnieciskās darbības attīstību un rada zaudējumus valsts budžetam.
Latvijā šobrīd ir katastrofāls dažādu ģeoloģijas jomas speciālistu trūkums, it sevišķi valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijās. Nepietiekamas informētības un plaši pieejamas un aktualizētas informācijas, kā arī atbilstošu, kvalificētu speciālistu trūkuma dēļ pēdējos gados izstrādātajos nacionāla līmeņa un atsevišķu nozaru plānošanas dokumentos, kā arī valdību deklarācijās netiek ietverti un plānoti pasākumi un risinājumi Zemes dzīļu izmantošanas, aizsardzības un valsts pārvaldības jomā. Šie jautājumi ignorēti arī Valsts Zemes politikas pamatnostādnēs 2008. - 2014.gadam. Zemes dzīļu resursi netiek ņemti vērā plānojot valsts ekonomiskās attīstības virzienus, tai skaitā tādos dokumentos kā Valsts stratēģiskais ietvardokuments un tam pakārtotās Darbības programmas.
Latvijas Ģeologu Savienība lūdz Jūs:
1. Veidojot jaunu, optimālu valsts pārvaldes struktūru, pievērst uzmanību Zemes dzīļu ilgtspējīgas apsaimniekošanas nodrošināšanai.
2. Uzsākt valsts pārvaldes institūciju, kas iesaistītas zemes dzīļu apsaimniekošanas nodrošināšanā, funkciju auditu. Līdz funkciju audita rezultātu saņemšanai un optimālas Zemes dzīļu valsts pārvaldes sistēmas izveidei saglabāt Valsts pārvaldes institūcijās speciālistus ar lielu darba pieredzi un augstu izglītības līmeni, neatkarīgi no viņu vecuma, kā arī saglabāt valsts īpašumā un apsaimniekošanā esošās materiālās vērtības - Valsts ģeoloģijas fondu, bibliotēku un seržu glabātuvi Katlakalnā.
3. Izvērtēt iespēju pēckrīzes periodā izveidot jaunu Valsts pārvaldes institūciju, analogu vairumā Eiropas Savienības valstīs esošajam Ģeoloģijas dienestam. Lai izstrādātu optimālu un atbilstošu valsts pārvaldes un kontroles sistēmu, iniciēt valsts funkcionālā audita veikšanu zemes dzīļu apsaimniekošanas jomā.
4. Sekmēt izmaiņu veikšanu tiesību aktos, tai skaitā nodrošinot to, ka Zemes dzīļu apsaimniekošanai tiktu novirzīta daļa no dabas resursu nodokļa, kas ieņemts par Zemes dzīļu izmantošanu.
5. Atbalstīt prasību nacionāla līmeņa plānošanas dokumentu izstrādē, kas saistīti ar tautsaimniecības nozaru un teritoriju attīstību, pieaicināt atbilstošus speciālistus un izmantot informāciju par Zemes dzīļu resursiem, to izmantošanas iespējām un aizsardzības pasākumiem, aktualizēt 1995.gada koncepciju „Latvijas zemes dzīles", vai izstrādāt jaunu nacionāla līmeņa plānošanas dokumentu šajā jomā.
Lūdzam rast iespēju iepazīties ar situāciju un piedalīties minēto problēmu risināšanā. Latvijas Ģeologu Savienība un tās biedri ir gatavi sniegt konsultācijas, sagatavot nepieciešamo papildus informāciju, iesaistīties nozares attīstības plānošanā, kā arī dažāda līmeņa plānošanas dokumentu izstrādē.
Jāpilnveido ģeologu apmācību sistēma
Latvijā šobrīd katastrofāli trūkst profesionālu ģeoloģijas speciālistu, tai skaitā arī valsts pārvaldes un kontroles sistēmā. Tajā pašā laikā no darba tiek atbrīvoti pieredzes bagātākie profesionāļi. Ar ko skaidrojat šādu situāciju?
Foto: Boriss Koļesņikovs, LV
Inga Gavena: Ģeoloģijas speciālisti Latvijā netika gatavoti kopš 1954. gada. Pirmais izlaidums pēc 40 gadu pārtraukuma bija deviņdesmito gadu sākumā. Latvijā ir ļoti maz vidējās paaudzes ģeologu, bet ģeoloģija, līdzīgi kā, piemēram, medicīna, ir daudznozaru disciplīna, kurā bez vispārējās akadēmiskās ģeoloģiskās pamatizglītības nepieciešams iegūt specializētas teorētiskās un praktiskās zināšanas, lai varētu sekmīgi darboties kādā no daudzajām specifiskajām nozarēm (piemēram, hidroģeoloģija, kalnrūpniecība, derīgo izrakteņu izpēte, ģeofizika, inženierģeoloģija u.c.). Šīs zināšanas nav iegūstamas īsā laikā, un to apgūšanai nepieciešamas mācību iestādes ar attīstītu materiāli tehnisko bāzi, lielu intelektuālo potenciālu un plašām praktisko darbu un studentu prakses iespējām.
Varbūt tieši speciālistu un zināšanu trūkuma dēļ "klibo" arī zemes dzīļu valsts pārvalde. Valsts ģeoloģijas dienestu izveidoja tikai 1995. gadā. Līdz 2004. gadam, kamēr darbojās šis dienests, lai arī trūka finansējuma, viens no dienesta pamatuzdevumiem bija zināšanu un informācijas par zemes dzīlēm izplatīšana un popularizēšana, tai skaitā ierēdņu, pašvaldību darbinieku un zemes īpašnieku vidū. Tagad jau piecus gadus šis darbs ir pārtraukts.
Diemžēl arī Eiropas Savienībai pagaidām ir ļoti maz prasību direktīvu vai regulu veidā, kas tieši saistītas ar zemes dzīļu apsaimniekošanu. Ar to saistīto jautājumu risināšana galvenokārt ir katras valsts ziņā.
Foto: Boriss Koļesņikovs, LV
Atis Mūrnieks: Padomju Savienībā tika uzskatīts, ka Latvija negatavo pietiekami kvalificētus speciālistus. Speciālistu jautājums joprojām ir ļoti smags, jo augstskolā ģeoloģijas specialitātē ir jāpieņem visi, kas beiguši vidusskolu ar normālām atzīmēm, vienalga, humanitārajā vai eksaktajā novirzienā. Līdz ar to universitātē ir jāpaplašina fizikas, ķīmijas un pat matemātikas kurss, lai cilvēks varētu saprast un apgūt zinātni par zemes dzīlēs notiekošajiem procesiem. Turklāt studenti iegūst akadēmisko izglītību, bet ne profesionālo, viņiem ir tikai mācību, bet nav ražošanas prakses.
Kāds te, jūsuprāt, būtu risinājums?
I.G.: Ir jādomā par mācību sistēmas pilnveidošanu, studentiem jādod iespēja stažēties konkrētā specialitātē, jo mūsu valstī neapmāca ģeofiziķus, hidroģeoloģijas speciālistus, inženierģeologus u.c. Trūkst gan finansējuma, gan pasniedzēju. Ja salīdzina to izglītības līmeni, ko mūsdienās iegūst bakalaurs vai maģistrs ģeologs, ar to, ko savulaik ieguvām mēs, diemžēl jāatzīst, ka šobrīd jaunie speciālisti iegūst daudz mazāk. Ģeoloģijā vairs neeksistē viduslīmeņa, koledžas izglītība. Piemēram, Latvijā nemāca urbšanas meistarus. No viņiem ļoti daudz kas ir atkarīgs, jo, ierīkojot urbumu, var ļoti daudz ko izdarīt nepareizi, nodarīt kaitējumu videi, ko nekad vairs nevarēs vērst par labu. Būtu nepieciešams kādā no esošajiem tehniska novirziena tehnikumiem, koledžām vai profesionāli tehniskās apmācības iestādēm periodiski veidot apmācības grupas arī atsevišķu ģeoloģijas jomu speciālistiem.
A.M.: Speciālistu apmācība izmaksā ļoti dārgi, turklāt Latvijā nav pasniedzēju, kas varētu kvalitatīvi pasniegt vairākus minētos mācību priekšmetus. Atsevišķos gadījumos mūsdienu bakalaurs ir pat vājāks speciālists nekā padomju laika tehnikuma beidzējs. Bakalauriem būtu jānodrošina iespēja stažēties. "Tas, ka mums ir ģeotermālā enerģija, kas mūsu klimatiskajos apstākļos ir daudzkārt izdevīgāka nekā saules enerģija, vispār ir aizmirsts."
Šobrīd visvairāk pieredzējušie speciālisti tiek atlaisti tāpēc, ka viņi ir sasnieguši pensijas vecumu. Reāli Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūrā (LVĢMA) paliek desmit speciālisti, turklāt tie nav tie profesionālākie, jo neviens jau nevērtē profesionalitāti, piemērotību, nepieciešamību pēc konkrētās specialitātes, lai gan automātiski viens otru aizstāt nevar, piemēram, hidroģeologs nevar izvērtēt derīgo izrakteņu ieguves tehnoloģijas. Latvijā ir gandrīz izzuduši ģeofizikas speciālisti, un jau nākas aicināt talkā ārzemju speciālistus. Tas draud ar daudz lielākām izmaksām un būtisku izpētes darbu kvalitātes pazemināšanos, jo ģeofizikālā izpēte netiks veikta.
Vajadzīgas licences un sertifikāti
Kā cīnīties pret derīgo izrakteņu nelikumīgu un neprofesionālu ieguvi?
I.G.: Likumdošana paredz šo mehānismu - licencēšanu katrā objektā, tikai šobrīd tas strādā ļoti vāji un ir reāli draudi, ka nestrādās vispār, galvenokārt speciālistu trūkuma dēļ un tādēļ, ka atbildīgajā institūcijā šis darbs ir formalizēts, bet kontroles sistēma faktiski nedarbojas.
Piemēram, pašlaik notiek intensīva ģeotermālās enerģijas jeb zemes dzīļu siltuma izmantošana, taču tā notiek haotiski, valsts to neuzskata par alternatīvu enerģijas avotu. Te vajadzētu veikt valsts līmeņa izpēti, jānosaka atbilstošas prasības, jānodrošina uzņēmējiem informācija un darbu veikšanas metodika, jo citādi tas draud ar lielām briesmām dzeramā ūdens krājumiem, tā kvalitātei.
Latvijā zemes slāņi veido slāņainu torti. Ierīkojot urbumu, šie slāņi cits no cita jāizolē, tajos esošo pazemes ūdeni nedrīkst sajaukt kopā. Taču, ierīkojot urbumus ģeotermālā siltuma ieguvei, pārsvarā tieši tā notiek. Un mēs nekad neatradīsim to zondi, kuras dēļ kādā citā urbumā vairs nav dzeramā ūdens, bet gan iesāļūdens, neviens jau neatzīsies, ka tieši viņš ir sagandējis dzeramo ūdeni. Bet LVĢMA paziņo, ka tai nav atbilstošu speciālistu, kas varētu šo problēmu vērtēt vai piedalīties tās risināšanā, lai gan aģentūrai atbilstoši likumam ir jāizsniedz licences šādu urbumu ierīkošanai."Zemes dzīļu bagātības, reiz izniekotas, vairs nevarēs atjaunot."
A.M.: Šobrīd gan Eiropas valstīs, gan arī Latvijā daudzas firmas nodarbojas ar siltumsūkņu uzlikšanu mājas apkurei. Viens no paņēmieniem ir izurbt 100-200 metru dziļu urbumu. Līdz šim tikai viena firma ir griezusies LVĢMA, lai saņemtu licenci darbu veikšanai, pārējās to dara bez licencēm, bez reģistrācijas.
Domāju, ka drīz Latvijā aktuāls kļūs speciālistu un firmu sertifikācijas jautājums, ko vajadzētu risināt profesionālai apvienībai.
I.G.: Pašlaik visā valsts sistēmā notiek reorganizācija. Mūsuprāt, šis ir pēdējais brīdis, kad mēs vēl varam ielikt kāju durvju spraugā, kamēr tās nav pavisam aizcirtušās, un mēģināt panākt, lai mūs saprot. Līdz šim LVĢMA bija vienīgā vieta, kurā vēl bija speciālisti, kas var izvērtēt ģeoloģiskās izpētes darbu kvalitāti vai sniegt profesionālu informāciju, jo nereti privātfirmu veiktā darba kvalitāte ir ārkārtīgi zema. Bet šobrīd redzam, ka speciālistu vairs nebūs arī tur.
Jāmaina valsts attieksme
Kāpēc ir šāda attieksme no valsts puses?
A.M.: Ko nepazīstam un nesaprotam, to atmetam, ignorējam, svītrojam. Diemžēl Latvijā ir tikai aptuveni simt praktizējošu ģeologu, un viņu balsi neviens nedzird, it sevišķi augstos un tālos varas gaiteņos.
Tātad šobrīd valsts līmenī netiek domāts par zemes dzīļu ilgtspējīgu apsaimniekošanu?
I.G.: Jā. Attiecībā uz zemes dzīlēm nekas netiek darīts, un tas ir tiklab neekonomiski, kā arī neapdomīgi. Piemēram, tas, ka mums ir ģeotermālā enerģija, kas mūsu klimatiskajos apstākļos ir daudzkārt izdevīgāka nekā saules enerģija, vispār ir aizmirsts. Ir izstrādāta tūrisma attīstības programma, kurā ir pieminēts dabas tūrisms un veselības tūrisms, bet to, ka šajā tūrismā vajadzētu izmantot zemes dzīļu resursus, nav ne vārda.
Kas reāli būtu darāms, lai situāciju vērstu uz labo pusi?
I.G.: Ir jāmaina valsts attieksme. Atbildīgajā ministrijā - vai tā būtu Vides ministrija, vai Ekonomikas ministrija - nepieciešami ļoti augstas klases profesionāļi, kuri pārzina situāciju nozarē un saprot, ka zemes dzīļu bagātības, reiz izniekotas, vairs nevarēs atjaunot, un zina, kā tās var ilglaicīgi un efektīvi izmantot tautsaimniecības attīstībā."Latvijā zemes dzīles pilnībā pieder zemes īpašniekiem, tādēļ neviens investors nav ieinteresēts ilgtermiņā ieguldīt līdzekļus zemes dzīļu izpētē."
A.M.: Valstī trūkst perspektīvo virzienu, jaunu derīgo izrakteņu veidu izpētes. Man, piemēram, ir ideja par dimantiem. Netālu no Sanktpēterburgas, Lugas upes baseinā, ir saskaloti ne viens vien desmits dimantu. Arī mums vajadzētu veikt izpētes darbus Gaujas baseinā, kas ir tieši tāds pats kā Lugas baseins. Taču šie darbi varētu ilgt gadus desmit vai ilgāk. Protams, es nevaru apgalvot, ka Gaujas baseinā dimanti simtprocentīgi būs. Vairākas ārzemju firmas ir interesējušās par iespēju meklēt Latvijā dimantus, bet, uzzinot, kādas te ir zemes dzīļu īpašuma tiesības, ārzemnieki pazūd. Jo ar katru zemes īpašnieku ir jāslēdz līgums, jāsaskaņo visas darbības. Īpašniekam mūsu valstī pieder gan zemes dzīles tādā dziļumā, līdz kādam vien tas spēj aizrakties, gan gaiss.
Kā ir citās valstīs?
A.M.: Dažās Eiropas Savienības valstīs zemes dzīles pilnībā pieder valstij. Daudzas valstis savā īpašumā atstājušas galvenos derīgos izrakteņus. Pārsvarā ir tā, ka valsts veic priekšizpēti un pēc tam atdod dzīles firmām koncesijā. Latvijā zemes dzīles un visi derīgie izrakteņi tajās pilnībā pieder zemes īpašniekiem, tādēļ neviens investors nav ieinteresēts ilgtermiņā ieguldīt līdzekļus zemes dzīļu izpētē. Pieņemsim, ka investoram izdodas atrast derīgos izrakteņus. Bet zemes īpašnieks uzskrūvēs tādu cenu, ka ieguldītājs izputēs. Tādēļ arī nav interesentu.
I.G.: Mums trūkst arī elementāras ģeoloģiskās informācijas - 1:50 000 mēroga ģeoloģisko karšu, kas ir visā Eiropā, arī mūsu kaimiņiem. Šobrīd Latvijā ģeoloģiskā kartēšana vispār nenotiek. Un drīz vairs nebūs arī speciālistu, kas to varētu veikt.
Ģeoloģiskā informācija - nacionālā bagātība
Kas šobrīd notiek ar urbumu seržu glabātavu?
A.M.: Urbumu serdes ir jāuztur, tām nemitīgi jāseko līdzi, pretējā gadījumā tās var aiziet zudumā. Katlakalnā ir angāri, kas ir pilni ar urbumu seržu paraugu kastēm, bet daudzas kastes ar urbumu serdēm stāv nojumē, kur bojājas. Tagad tur vairs nav neviena cilvēka, kas uzturētu un sistematizētu urbumu serdes. Tajā pašā laikā Lietuvā viss darbs urbumu seržu glabātavā ir mehanizēts, tur ierīkoti gaisa kondicionētāji un ir apkalpojošais personāls. Arī Igaunijā urbumu serdes tiek rūpīgi glabātas. Nebūtu pieļaujama visas unikālās ģeoloģiskās informācijas, kas uzkrāta valsts ģeoloģijas fondā, arhīvā, datu bāzēs un bibliotēkā, nonākšana kādas uzņēmējsabiedrības īpašumā vai pārvaldībā.
I.G.: Valsts neko nemēģina attīstīt, tiek domāts tikai par to, kā samazināt izdevumus, bet neviens nedomā par to, kā strādāt, lai gūtu ienākumus. Tiek atlaisti speciālisti, kas varētu plānot, domāt, iniciēt attīstību. Tā ir vienas dienas saimnieka domāšana. Mūsu valstī diemžēl netiek cienīti profesionāļi un profesionāla informācija. Piemēram, Vides ministrijā kādreiz bija aptuveni simts cilvēku, tagad viņu skaits, manuprāt, ir vismaz trīskāršojies, bet tajā pašā laikā tur nav speciālistu, kas spētu sagatavot kvalitatīvu darba uzdevumu.
Anekdotiska ir situācija ar Inčukalna gāzes krātuvi, kas atrodas aptuveni 700-800 metru dziļumā. Saskaņā ar Latvijas likumiem zemes dzīles pieder zemes īpašniekam. Gāzes krātuve iegādājusies savā īpašumā zemi desmit metru platībā ap urbumiem. Visa pārējā zeme, kuras dzīlēs ir iesūknēta gāze, ir zemes īpašnieku īpašumā. Viņiem nav nekādu oficiālu apgrūtinājumu. Teorētiski jebkurš īpašnieks var savā zemē ierīkot urbumu un "atklāt" gāzes atradni. Un likumā nav ietvertas normas, kas zemes īpašniekam to aizliegtu. Tātad būtu tiklab jāizstrādā nozares attīstības plāni, kā arī jāmēģina pilnveidot normatīvos aktus, bet, lai tie darbotos, ir jāizveido atbilstoša, kompetenta, plānot un lemt spējīga valsts pārvaldes sistēma, kas var būt skaitliski neliela, bet kvalitatīva, un tai jābūt tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanā.
Zelts, dimanti un urāns atrodami Latvijā
24.12.2007. 23:39:57 sagatavoja deni2s
Vai zinājāt, ka Latvijā ir iespējams atrast gan zeltu, gan urānu, gan dimantus? Daudzi to nezina.
Arī es to biju dzirdējis tikai pa ausu galam. Taču, tā kā man patīk piedalīties dažādās derībās, tad nācās ievākt ticamāku informāciju. Varbūt kādam šie apkopotie fakti par iespējām Latvijā atrast zeltu, dimantus un urānu būs interesanti.
Zelts
„"Toties varu ar lepnumu pastāstīt, ka esam atraduši piecus zelta gabaliņus!" turpina V. Hodireva. "Tie gan ir niecīgi - smilšu graudiņu lielumā. Un tā kā tie atrasti sanesumu iežos - morēnās -, visticamāk tie atnesti no kaut kurienes Skandināvijā. Tāpēc arī nav ilūziju, ka Latvijā varētu būt zelta atradnes."”
N. Lisovskis , „Par dzelzsrūdu un dimantiem zemē”, „Latvijas Vēstnesis”, 20.08.2003 115 (2880)
„Urbumos pie Limbažiem un Staicelē 600–700 metru dziļumā var atrast minerālus, kas liecina par svina, cinka un vara klātbūtni. Tomēr arī šo izrakteņu iegūšana neatmaksājas, jo tie atrodas dziļi un koncentrācija nav liela. Spektrālā analīze parāda arī zelta klātbūtni, bet šis zelts pat nav saredzams, tie ir tikai zelta putekļi. Latvijas zemes dzīlēs mēs varam atrast gandrīz visu Mendeļejeva tabulu, taču tas vēl nenozīmē, ka visu var vai ir vērts iegūt.”
S.Benfelde, „Stāsts par ģeologiem, zelta putekļiem un zemestrīcēm” „Vides vēstis”, Nr.3 (78) 2005
„Arī zelts Latvijā ir. Tas atklāts vairākos 100–200 metru dziļurbumos, taču metāla koncentrācija 0,008 grami uz tonnu iežu padara tā ieguvi par absolūti neizdevīgu. Padomju laikā ģeologi gan atklājuši zeltu graudiņus vairāku Kurzemes upju smiltīs, skalojot tās ar Klondaikas zeltraču metodi — parastu bļodu. Tomēr, ņemot vērā, ka Latvijai tuvākās, lai arī visai nelielas, zelta raktuves ir tikai Skandināvijā, mūsu valsts zelta drudzi diez vai pieredzēs.”
J. Kalniņš, „Ko meklēt Latvijas zemes dzīlēs?„ Žurnāls „Republika”, Nr. 49, 26. janvāris - 1. februāris, 2007
Dimanti
„Tagad ir zināms, ka Zemes kodolam nav regulāra forma. Tādēļ tas Kosmosa ķermeņu iedarbības dēļ noteiktās vietās, kas sakrīt ar minētā kārtībā Zemes diametrā nosacīti vilkto šķēlumu regulāro sešstūru virsotnēm, piesitas Zemes garozai, ka šajās vietās ir atrodami dimanti. Šo dimantu meklēšanas metodi noteica jakutu zinātnieki un plaši izmanto atklājumu vietu noteikšanai. Tāpēc visai nesen jakutu zinātnieki darīja mums zināmu, ka tāda vieta atrodas arī Latvijā, ka viņi būtu ar mieru uzsākt kopīgus zinātniskos pētījumus.”
„Eirāzijas baltu civilizācija”
„Viens no pašmāju ģeologu eksotiskākajiem sapņiem ir par dimantu atrašanu Latvijas teritorijā. Latvija atrodas uz Austrumeiropas platformas, kas tiek uzskatīta par perspektīvu jaunu dimanta atradņu provinci. Vairākās vietās uz tās - Somijā un Krievijā (Arhangeļskā) - jau notiek dimantu ieguve. "Dimantus neviens Latvijā nav redzējis, taču ir atrasti minerāli pavadoņi," stāsta V. Hodireva. "Perspektīvākie rajoni, kur varētu atrast tā sauktās kimberlītu piltuves - dimantu koncentrācijas vietas - ir starp Ventas un Abavas upi Dienvidkurzemē. Pagaidām meklējumi bijuši neveiksmīgi, bet jācer, ka nākotnē, attīstoties meklēšanas metodēm, mums tas tiešām izdosies".
Dimantu pavadoņminerāli tikuši atrasti Ketleru atsegumā pie Ventas, pie Paksītes un Cieceres upes, kā arī Abavas ielejas smilšakmeņu atsegumos Imulas un Amulas grīvas rajonā.”
...
„Ģeoloģijas paradokss: dimantus, ko Latvijā neviens nav redzējis, speciālisti uzskata par perspektīviem, bet zeltu, kas tiešām atrasts, - par neperspektīvu!”
„Latvijā pagaidām nav atrasts neviens dimanta grauds, bet ir atrasti visi tā dēvētie pavadoņminerāli, kas rodas līdzīgos apstākļos pie liela spiediena un ļoti dziļi zemes dzīlēs. Mēs īsti nezinām, bet domājam, ka tie varētu atrasties dzīlēs kliedņu veidā – ļoti sen, varbūt devonā vai karbonā, ir bijis sprādziens no zemes dzīlēm, un jūra, kas vēlāk nāca pāri Latvijas teritorijai, pārskaloja šos veidojumus un izkliedēja tos smilšakmeņos. Latvijas teritoriju daudzviet šķērso lūzumi, un, piemēram, Valmieras apkārtnē tie atrodas tuvu zemes virskārtai un ir tikai dažu desmitu metru dziļumā. Arī tur varētu būt, ka ultrabaziskā magma liela spiediena ietekmē ir cēlusies uz augšu, bijis vienreizējs sprādziens, un ieži, ko sauc par kimberlītu jeb zilajiem māliem, ir izsviesti apkārtnē. Tajos varētu atrasties viss zināmais šādu iežu komplekts, tajā skaitā arī dimanti. Šo sprādziena piltuvju diametrs parasti ir ļoti mazs, tādēļ ģeoloģiski meklēt šajās vietās dimantus ir tas pats, kas meklēt adatu siena kaudzē. Var meklēt ar kosmisko uzņēmumu palīdzību, bet, ja tādas vietas Latvijā būtu plašas, tad tās jau sen būtu atšifrētas. Zinātniskā valodā to sauc par aerokosmisko dešifrēšanu. Pēc krāsas, upju konfigurācijas izmaiņām un vēl citām pazīmēm var noteikt, kur atrodas lūzumi.”
S.Benfelde, „Stāsts par ģeologiem, zelta putekļiem un zemestrīcēm” „Vides vēstis”, Nr.3 (78) 2005
„Mūsu ģeologi jau pirms divdesmit gadiem bija pārliecināti, ka ir teorētiska iespēja Latvijā atrast dimanta iegulas, taču līdz šim brīdim tas vēl nav izdevies. Kā šāds uzskats radies? Dimantus parasti atrod tā sauktajās kimberlīta piltuvēs — vietās, kur pirms miljoniem gadu zemes garozā notikuši grandiozi sprādzieni, kuru dēļ šķidrā magma nonākusi līdz zemes virspusei. Spiediena un temperatūras ietekmē tad arī veidojas dimanta kristāli. Šāda sprādziena zona šķērso Latviju no Liepājas līdz Alūksnei un stiepjas līdz pat Arhangeļskai, kur dimanti jau atrasti. Latvijā ir uzieti parastie dimantu blakus ieži — piropi un olivīni, turklāt Latvijā zināmas arī vairākas vietas, kur ir spēcīgas magnētiskās anomālijas, kas arī raksturīgas dimantu piltuvēm. Vairākas šādas vietas ar urbumiem ir izpētītas, taču anomāliju avots izrādījies dzelzi saturoši minerāli.”
J. Kalniņš, „Ko meklēt Latvijas zemes dzīlēs?„ Žurnāls „Republika”, Nr. 49, 26. janvāris - 1. februāris, 2007
Kimberlītisko minerālu uzplatības un iespējamo kimberlītu izplatības Latvijā shēma.
1 - kimberlītu minerālu Ogres formācijā vietas. 2 - kimberlītu minerālu Ketleru formācijā vietas. 3 - Baltijas jūras pludmales, kuras satur kimberlītu minerālus (1 - Ulmale, 2 - Labrags, 3 - Staldzene, 4 - Liepene), Rīgas jūras līča pludmales, kuras satur kimberlītu minerālus (5 - Engure, 6 - Ķesterciems, 7 - Buļļusala, 8 - Mangaļsala, 9 - Gauja, 10 - Timmāji, 11 - Korbiņi, 12 - Ķurmrags, 13 - Ežurga), 5 - Gaujas kreiso pieteku reģions, kur tika atrasti aluviālie kimberlītu minerāli, 6 - iespējamās zonas, kuras atspoguļo kimberlītu minerālu driftu, 7 - iespējamo kimberlītu izplatības reģioni, 8 - kimberlītu minerālu zonu indikācijas: I - Ziemeļkurzeme, II - Rīgas jūras līcis, III - Ziemeļvidzeme, 9 - glaciālā drifta virzieni, 10 - kimberlītu minerālu pārvietošanas Ketleru baseinā virzieni, 11 - kimberlītu minerālu pārvietošanās pa upēm un piekrastes straumēm Ogres baseinā, 12 - Ketleru depozītu izplatības ziemeļu robeža.
Hodireva V., Korpechkov D., Samburg N., Savvaitov A. "Sources of kimberlitic minerals in clastic sediments of Latvia and some problems in the succession of formation of supposed kimberlites." Geologia. Vilnius. 2003. No. 42. P.3-8. ISSN 1392-110X.
Urāns
„Izrādās, ka Latvijas zeme sevī slēpj arī kādu visai bīstamu izrakteni. Ziemeļkurzemē vairākās vietās un dažādos iežos ir atklāts radioaktīvais izotops — urāns. Dažās vietās tas atrodams pavisam tuvu zemes virskārtai — zināmas vietas, kur urāns ir 1–2 metru dziļumā, bet pie Rojas tas konstatēts pašā tās virskārtā. Tiesa gan, arī šā izrakteņa teorētiskais daudzums neļauj domāt par tā rūpniecisku iegūšanu un atomvalsts statusu. Tomēr tas var radīt veselības problēmas iedzīvotājiem, kuri regulāri lieto cauri urānu saturošajiem iežiem tekošu dzeramo ūdeni. Vislielākā urāna izraisītā radiācija atklāta kādā Balvu rajona karjerā — 184 mikrorentgeni stundā. Normāls radiācijas fons ir 18 mikrorentgeni.”
Veicu sekojušus darbus:
Veicu zemes gabala plānā iezīmēt āderu dzīslu starojumu vietas, nosaku āderes dziļumu zemes dzīlēs, rakstu paskaidrojuma rakstu.
Nosaku āderu starojumu vietas laukā, kur celt māju vai pirtiņu, uz vietas veicu izsmeļošu konsultāciju.
Pārbaudu esošās mājās āderes starojumu, kā arī dzīvokļos, tiek veikts āderes starojumu novirzīšana no mājas vai dzīvokļa, nedarot pāri apkārtējai videi un cilvēkiem.
Nosaku āderes starojumu pēc mājas vai dzīvokļa plāna, āderes starojumu novirzīšanu pēc plāna nav iespējams, jāveic uz vietas.
Parādu kā mājas vai dzīvokļa saimnieki bīda āderes starojumu ar puķu palīdzību, kuras tiek audzētas puķupodiņos.
Pastāstu un parādu kā pareizi uz pirkstiem uzlikt gredzenus, lai nedarītu pāri savai veselībai.
Laukos , pārbaudu un nosaku āderes starojumu vietas lopu kūtīs un tiek attīrīta no neveselīgā āderes starojuma, tas jāveic uz vietas.
Pārbaudu vietas jaunās kūts celtniecībai, veicu izsmeļošu konsultāciju par āderes starojumu un viņas nobīdīšanu.
Pārbaudu laukus un augļudārzus āderes starojumu, veicu āderes starojumu attīrīšanu.
Veicu kapa kalniņa sakārtošanu no āderes starojuma, panāku lai piemiņas granīta akmens uztvertu āderes starojumu un raidīt taisni debesīs, lai neveselīgais āderes starojums nedarītu pāri apkārtējai videi , cilvēkiem , lopiem un augu valstībai.
Pēc pieminekļa uzstādīšanas no granīta akmens, veicu pārbaudi, kā granīta akmens uztver āderes starojumu un uz kurieni tiek raidīts. Sakārtoju, lai āderes starojums tiktu raidīts zemes dzīlēs vai debesīs .
Pārbaudu un nosaku , kā ar granīta akmens krāvumiem veicam āderes starojuma piesārņošanu apkārtējo vidi, mājas, augu valstību un graujam cilvēka veselību .
Uzrādu labākās vietas bišu stropu novietošanai.
« Vai pamatlīdzekļu pārvērtēšana ir obligāta?
Par zemes dzīļu uzskaiti
Pagājušajā ceturtdienā, 2009.gada 17.septembrī noslēdzās pirmais mūsu pašu organizētais seminārs. Tēma diezgan specifiska - karjeru un inerto materiālu uzskaite.
Diskusijas raisīja:
1. Nekustamā īpašuma iegādes izmaksu sadalīšana un atzīšana bilances posteņos, ja pirkuma līgumā atsevišķi nav norādīta zemes gabala un zemes dzīļu cena.
Likumdošanā nav noteiktas vadlīnijas, kā rīkoties šādā situācijā, taču praksē reti pirkuma līgumā zemes gabala un zemes dzīļu cena tiek norādīta atsevišķi. Uzņēmumam, kas iegādājies zemes gabalu ar mērķi veikt dzīļu izstrādi, kritēriji tā iegādes izmaksu sadalīšanai un atzīšanai bilances posteņos jānosaka savā grāmatvedības uzskaites metodikā. Praksē visplašāk izmantota ir sekojoša metodika:
1) Zemes gabala vērtība = Zemes gabala kadastrālā vērtība
2) Zemes dzīļu vērtība = Iegādes vērtība - Zemes gabala vērtība
Zemes gabalu iegādes vērtības sadalīšanu var veikt arī pamatojoties uz vadības lēmumu vai kādu citu grāmatvedības metodikā pamatotu kritēriju.
Semināra dalībnieki dalījās pieredzē, ka papildus sarežģījumus zemes gabala iegādes vērtības sadalīšanai rada apstāklis, ja tas iegādāts par ļoti zemu vērtību (piemēram, pārdevējs nav zinājis par derīgo izrakteņu esamību).
2. Vai LR likumdošana pieļauj zemes dzīļu vērtības norakstīšanu?
LR “Gada pārskatu likums” 27.pants nosaka, ka tādu ilgtermiņa ieguldījumu objektu sākotnējā vērtība, kuru lietderīgās lietošanas laiks ir ierobežots, pakāpeniski jānoraksta (jāamortizē) paredzētajā lietderīgās lietošanas laikā. Zemes gabala sākotnējo vērtību nedrīkst pakļaut norakstīšanai (amortizācijai).
Piemēram, uzņēmums iegādājas zemes gabalu ar mērķi izstrādāt zemes dzīles. Vispārējā gadījumā abas darījumā iesaistītās puses ir informētas par derīgo izrakteņu atrašanos zemes gabalā, līdz ar to tiek noteikta cena. Praktiski ir divi līguma priekšmeti:
1) zemes gabals - saskaņā LR likumdošanu un ekonomisko pamatojumu tā lietderīgās lietošanas laiks ir neierobežots, tādēļ to nenolieto.
2) zemes dzīles - tās tiek izstrādātas, un saskaņā ar ekonomisko pamatojumu to vērtība samazinās proporcionāli katram izstrādātajam m3. LR likumdošanā skaidrojuma par zemes dzīļu amortizāciju nav.
Praksē zemes dzīļu norakstīšanai tiek izmantota sekojoša metodika:
1) Sabiedrības vadība, ievērojot piesardzību, pieņem lēmumu par derīgo izrakteņu krājumu bilanci jeb ieguves limitu;
2) Tiek noteikta zemes dzīļu vērtība uz 1m3 = zemes dzīļu vērtība / derīgo izrakteņu krājuma bilance;
3) Zemes dzīļu vērtība tiek norakstīta saskaņā ar faktisko izstrādi.
Iepriekš aprakstītā metodika nodrošina, ka uzņēmuma aktīvi netiek mākslīgi palielināti. Un pretēji - aktīvi tiek “uzpūsti”, ja zemes dzīles netiek amortizētas, jo zemes dzīļu vērtība parasti daudzkārt pārsniedz zemes gabala vērtību. Pieredze rāda, ka zemes dzīļu norakstīšanu saskaņā ar to faktisko izstrādi akceptē arī Valsts ieņēmumu dienests savās pārbaudēs.
Semināra dalībnieki pastāstīja savu pieredzi, ka saņēmuši dažādus skaidrojumus no Finanšu ministrijas saistībā ar zemes dzīļu uzskaiti. Rodas secinājums, ka, lai gūtu pilnīgu pārliecību par uzņēmumā izmantotās uzskaites metodikas pareizību šajā jautājumā, jālūdz uzziņa par savām tiesībām Valsts ieņēmumu dienestam.
Būvētājiem un ģeologiem pretēji viedokļi
„Diemžēl Latvijā mēs nevaram īsti, nepazeminot standartus, lietot Latvijas inertos materiālus. Visi praktiski inertie materiāli, dolomīti, tiek vesti no Lietuvas, daļa arī no Igaunijas, kas, protams, palielina transportēšanas izmaksas,” raidījumā sacīja „Latvijas Valsts ceļu” valdes priekšsēdētājs Tālis Straume. Viņa vadītais uzņēmums ir arī sagatavojis ziņojumu „Autoceļu būvniecības izmaksas”, kurā apgalvots – tas, ka Latvijā, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, atsevišķas pozīcijas ir dārgākas, „ir tikai loģiski, jo mūsu valstī pieejamie resursi, kas var tikt izmantoti ceļu būvē, ir krietni mazāk nekā kaimiņvalstīs!”
Ziņojumā, piemēram, rakstīts, ka „praktiski visi mūsu valsts ceļu būvnieki iepērk dolomīta šķembas Lietuvā, jo to stiprības pakāpe ir atbilstoša prasībām ceļa pamata izveidei un asfaltbetona maisījumiem”, savukārt igauņi krietni vairāk var izmantot vietējās dolomīta šķembas, kuru kvalitāte tikai nedaudz atpaliekot no Lietuvas dolomīta un kuras esot krietni izturīgākas nekā Latvijā. Būvnieka „Saldus ceļinieks” valdes priekšsēdētājs Valdis Karols atzīst, ka dolomīta šķembas ved no Lietuvas. „Ja ar dzelzceļu, tās ir diezgan lielas izmaksas, ja ar mašīnu, ļoti lielas,” viņš saka, kā iemeslu minot to, ka Latvijas dolomītam ir zemāka izturība. Deviņdesmitajos gados uzņēmējs esot izmantojis Latvijas dolomītu, līdz ar to tā īpašības ir pārbaudītas praksē.
„Tas ir ļoti apšaubāmi,” ziņojumā ietverto informāciju vērtē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas vadītājs Ģirts Stinkulis. Viņš skaidro, ka dolomītu resursi Latvijā pārsniedz Lietuvas un Igaunijas apjomus un pēdējos piecos gados dolomītu ieguves apjoms Latvijā ir pieaudzis trīs reizes, tādējādi mūsu dolomītus jau izmanto un visai lielā daudzumā. Latvijas dolomītu kvalitāte esot dažāda, bet to skaitā esot arī dolomīti ar augstu tīrību un lielu mehānisko izturību. „Salīdzinot ar Igaunijas un Lietuvas dolomītiem, Latvijas dolomīti kopumā pēc kvalitātes neatpaliek,” saka Ģ.Stinkulis. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras Ģeoloģijas nodaļas vadošā ģeoloģe Sarmīte Kondratjeva atzīst, ka Lietuvas dolomīts dabā ir labāks, jo tas ir viendabīgāks, slāņiem nav māla starpkārtu, taču Igaunijas dolomīta šķembas nebūt neesot izturīgākas nekā Latvijas. „Arī Latvijā ir karjeri, kur ir stiprs, ciets dolomīts,” viņa stāsta, uzsverot, ka to ir jāprot arī attiecīgi sagatavot. „Kvalitatīvas šķembas ir iespējams ražot arī Latvijā, ar Latvijas dolomītu,” saka S.Kondratjeva.
Lielākā problēma – privātīpašums
S.Kondratjeva kā vissmagāko problēmu min citu – to, ka Latvijā zemes dzīles pieder zemes īpašniekiem, kas kaimiņvalstīs tā nav. Tāds pats viedoklis ir arī Vides ministrijas Vides aizsardzības departamenta Vides kvalitātes nodaļas vadītājas vietniecei Dacei Ozolai. „Mums ir privātīpašums uz zemes dzīlēm. Un tā ir visa problēma,” viņa saka. Deviņdesmito gadu sākumā spēkā atkal stājās 1937.gada Civillikums, un tā 1042.pants kā toreiz, tā tagad nosaka: „Zemes īpašniekam pieder nevien tās virsa, bet arī gaisa telpa virs tās, kā arī zemes slāņi zem tās un visi izrakteņi, kas tajos atrodas.” „Ģeologi vienmēr ir sapratuši, ka tas ir šausmīgi,” stāsta D.Ozola, kā piemēru problēmai minot to, ka valsts tādēļ nedod līdzekļus dzīļu pamatīgai izpētei. „Tā būtu denacionalizācija,” viņa skaidro, kāpēc ir ļoti grūti esošo situāciju mainīt.
Iespēju, ka privātīpašums uz ieguves vietām varētu būt konkurenci ierobežojošs faktors ceļu būvē, jo kāda reģiona atradņu īpašnieki nedotu materiālus cita reģiona būvniekam, V.Karols noraida – viņa vadītais uzņēmums šobrīd strādā pie ceļa posma Jēkabpils – Varakļāni rekonstrukcijas. Taču viņš atzīst, ka var būt problēmas, ja teritorijā ir tikai viens karjers – ja tajā ir maz resursu, tos uzņēmēji nav ieinteresēti izpārdot konkurentam par zemu cenu. Tā, piemēram, Saldū esot viens smilšu karjers, tāpēc „uz malu” tiekot pārdots nelabprāt. Citviet, kur ir ļoti daudz smilts karjeru īpašnieku, ar viņiem varot strīdēties par cenām un noteikumiem. Informācijas par to, cik Latvijā šobrīd ir darbojošos atradņu, nav. „Mums nekāda apkopojuma nav, jo neviens nav prasījis,” skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras direktors Andris Leitass – tieši aģentūra ir tā, kas izsniedz zemes dzīļu izmantošanas licences. Pagājušajā gadā vien esot izsniegts ap 1600 licenču, taču lielākā daļa no tām bijusi licences ūdens ņemšanas vietu ierīkošanai (urbumiem) un tikai daļa – dolomīta un citām atradnēm.
S.Kondratjeva problēmu privātīpašuma esamībā saredz tajā apstāklī, ka Latvijā katrs īpašnieks taisa savu karjeru. „Vai jūs uz mazu karjeru iepirksiet modernas tehnoloģijas? Tas taču neatmaksājas,” viņa uzskata. Un privātīpašums esot galvenais sadārdzinājuma iemesls, jo tie, kas zemes ir uzpirkuši, „uztur cenu”. „Privātīpašnieks ir privātīpašnieks, viņš pārdod, kā viņš grib,” piekrīt D.Ozola
Piedāvājam dzilurbuma ierikosanu,dzilurbumu aprikosanu-cenas dzilurbumiem attiecigas kvalitatei. Dziļurbumu sūkšni grunfos,hidroforas. Aprīkojam ūdens spices. Tīrs ūdes tavā mājā....
Cik dziļi ir visdziļāk?
Vairāk nekā 40 gadus atpakaļ Padomju Savienības zinātnieki uzsāka ļoti ambiciozu pētījumu, kura mērķis
caururbt Zemes virsējo garozu un iegūt paraugus no siltās un noslēpumainās zonas, kurā garoza sajaucas ar mantiju. Šī zona tiek saukta par "Mohorovičiča pārtraukumu" jeb vienkārši "Moho". Šī zona atrodas tik dziļi, ka krievu zinātniekiem nācās izgudrot jaunas urbšanas metodes un dažas no tām nudien izrādījās visnotaļ efektīvas. Tomēr, par spīti varonīgajiem centieniem vairāku dekāžu garumā, viņiem tā arī neizdevās sasniegt savu mērķi un daudzi no Zemes noslēpumiem tā arī palika neatklāti. Taču padomju zinātniekiem vienalga izdevās iegūt milzumu informācijas par to, kas atrodams dziļi mūzu Zemes garozā, un šī informācija turpina būt zinātniski noderīga arī šodien. Šis projekts ir pazīstams kā "Kolas Superdziļais Dziļurbums".
Sākot no 1962. gada, urbšanas projektu vadīja PSRS Starpinstitucionālā Zemes dzīļu izpētes un superdziļās urbšanas Zinātniskā Padome. Tā pavadīja vairākus gadus, lai sagatavotu šo vēsturisko notikumu, kurš tika uzsākts paralēli PSRS un ASV sacensībām par kosmosa iekarošanu. Piemērotāko urbšanas vietu izpēte beidzās 1965. gadā, kad projekta vadība izlēma urbt Kolas pussalā. Urbja konstrukcija un projekta tehniskā sagatavošana ilga vēl piecus gadus un pati urbšana tika uzsākta 1970. gadā.
60 metru augstajā tornī, kas noslēdz speciāli projektam uzbūvēto zinātnisko bāzi, atrodas unikāls urbšanas aparāts. Lielākā daļa dziļurbjumu urbjtorņu lai izgrauztos cauri zemei izmanto rotējošu asi, kurai, urbuman kļūstot dziļākai, tiek pievienoti arvien jauni posmi. Tomēr šī metode nebija izmantojama tik dziļam urbumam, kāds tika plānots Kolas pussalā. Tā vietā padomju zinātnieki izgudroja metodi, kas ļāva rotēt tikai urbim ass pašā galā. Tas tika panākts, caur asi ar augsta spiediena palīdzību pumpējot īpaši veidotajā urbī t.s. "urbšanas dubļus", kas parasti tiek izmantoti lai atvēsinātu sakarsušo urbi. Šajā gadījumā zinātniekiem bija izdevies izgudrot tehnoloģiju, ar kuras palīdzību zem spiediena esošie dubļi lika urbim griezties, pamata konstrukcijai paliekot nekustīgai.
Šodien dziļākais caurums, ko cilvēce jebkad radījusi, mierīgi un klusi guļ zem torņa, kas nosedz Kolas dziļurbumu. Patiesībā no šīs vietas iziet vairāki urbumi, bet dziļākais ir "SG3", kas 23 centimetru platumā iestiepjas 12262 metrus dziļi zemes garozā. Lai sasniegtu šo dziļumu, urbis tika darbināts 24 gadus, un kad tas 1994. gadā beidzot tika apstādināts, tas atradās vēl 2,7 kilometrus no sava mērķa 15km dziļumā.
Padomju urbis bija izveidots tā, lai tas uz dotu uz āru paraugus no izurbtajiem iežiem visa urbuma dziļumā. Tādā veidā pētnieki guva precīzu ieskatu arvien dziļākās zemes dzīlēs, kamēr vien urbis turpināja savu ceļu lejup. Pirms superdziļā dziļurbuma projekta uzsākšanas, ģeologi, balstoties uz novērojumiem un seismiskajiem datiem, bija nonākuši pie vairākiem secinājumiem par Zemes garozas dziļākajiem slāņiem. Bet, kā tas nereti gadās ar cilvēka domu klejojumiem nezināmajā, Kolas dziļurbums parādīja, ka pārliecība, kas balstīta uz novērojumiem no attāluma nereti nav nekādā saistībā ar patiesību, tādēļ projekta laikā tika sagrautas vairākas zinātniskās teorijas. Kā norādīja viens no iesaistītajiem zinātniekiem, "ikreiz, kad mēs ieurbjam mazliet dziļāk, mēs atrodam ko negaidītu. Tas ir aizraujoši, bet arī satraucoši."
Par pārsteigumu pētniekiem, viņiem tā arī neizdevās neizdevās atrast 3 līdz 6 kilometru dziļumā sagaidīto pāreju no granīta uz bazalta slāņiem. Novērojumi jau sen bija apliecinājuši, ka seismiskie viļņi šajā dziļumā pārvietojas daudz ātrāk un zinātnieku pārliecība bija, ka tas notiek monolītā bazalta slāņa dēļ. Tā vietā tur tika atrasti t.s. metamorfie ieži jeb ieži, kas pārcietuši intensīvu spiedziena un karstuma iedarbību. Kas vēl pārsteidzošāk, šie ieži bija piesātināti ar ūdeni, kas piepildīja to plaisas. Tā kā ūdenim nevajadzētu būt brīvi atrodamam šādā dziļumā, zinātnieki teoretizēja, ka šis ūdens ir veidojies no ūdeņraža un skābekļa atomiem, kurus neticamais spiediens ir izspiedis no apkārtējiem iežiem, un ka augstāk esošais ūdens necaurlaidīgo iežu slānis nav ļāvis tam pacelties augstāk.
Vēl viens negaidīts atradums bija vesela mikroskopisku fosīliju zvērnīca 6,7 kilometrus zem Zemes virsmas. Tika atrastas 24 dažādu planktona sugu mikrofosīlijas, kurām bija oglekļa slāpekļa pārklājums, ierastā silīcija oksīda un kaļķakmens vietā. Par spīti skarbajam karstumam un spiedienam šajā vidē, mikroskopiskās atliekas bija praktiski neskartas.
Zinātniekus arī pārsteidza, cik ātri, pieaugot urbuma dziļumam, auga arī temperatūra tajā. Tieši šis faktors galu galā noveda pie urbšanas pārtraukšanas. Par spīti speciālistu centieniem cīnīties ar karstumu, atdzesējot dubļus, pirms to ievadīšanas urbumā, 12 kilometru dziļumā urbis bija sasniedzis savu maksimālo spēju pretoties karstumam. Zinātnieki bija plānojuši šajā dziļumā saskarties ar iežiem, kuru temperatūra būtu ap 100 grādiem pēc Celsija, taču patiesībā temperatūra sasniedza pat 180 grādus. Pie šāda karstuma un spiediena līmeņa, ieži kļuva vairāk plastiski, nekā cieti un sāka aizpildīt urbumu tiklīdz urbjošais uzgalis tika izvilkts, lai to nomainītu. Turpmāks projekta progress kļuva neiespējams bez kādām būtiskām inovācijām un esošā aprīkojuma uzlabošanas, tādēļ urbšana "SG3" atzarā tika pārtraukta. Ja urbim būtu izdevies sasniegt plānoto 15000 metru dziļumu, šajās dzīlēs temperatūra sasniegtu jau 300 grādus.
Kad urbšana 1994. gadā tika pārtraukta, sasniegtais dziļums (12262m) tālu pārsniedza jebko, ko cilvēcei šajā jomā bija izdevies sasniegt līdz šim. Pēdējo no urbja izņemto iežu serdeņu vecums sasniedza 2,7 miljardus gadu. bet pat šajā dziļumā Kolas dziļurbums bija iekļuvis tikai nelielā daļā no Zemes kontinentālās garozas, kuras biezums variējas no 20 līdz 80 kilometriem.
Kola nebija ne pirmais, nedz pēdējais mēģinājums veikt superdziļu dziļurbumu, tomēr tas ir līdz šim visveiksmīgākais. 1957. gadā ASV uzsāka līdzīgu projektu "Project Mohole", taču tā mēģinājums urbt okeāna dibenā tika pārtraukts finansējuma trūkuma dēļ. Arī šodien "Integrētā Okeānu Urbšanas Programma" mēģina pieveikt daudz plānāko garozu okeāna dibenā.
"Kolas Superdziļais Dziļurbums" joprojām ir zinātniski noderīgs un izpēte tajā turpinās. Milzīgais serdeņu paraugu repozitorijs ir izvietots Zapoļarnijā, kas atrodas aptuveni 10 kilometrus no dziļurbuma.
Ģeoloģija
1935. izdots Latvijā pirmais likums par ģeoloģiskajiem darbiem;
1936. Dibināta Zemes bagātību pētīšanas komiteja, kurā ietilpst pārstāvji no Finansu, Zemkopības, Izglītības un Tautas labklājības ministrijām, kā arī no Universitātes, Minerālvielu pētīšanas biedrības, Ģeogrāfu biedrības, Inženieru biedrības un Lauksaimniecības kameras. Šīs komitejas dibināšana uzskatāma par plānveidīgu ģeoloģisko pētījumu sākumu Latvijā.
1939. izdots likums “Par zemes bagātību pētīšanu”, ar kuru nodibināts Zemes bagātību pētīšanas institūts. Tiek uzsākti sistemātiski pētījumi un radīta tiem nepieciešamā informatīvā, tehniskā un speciālistu bāze;
1946. pie Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas nodibina Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūtu, kuru 1952.g. pārveido par Ģeoloģijas un derīgo izrakteņu institūtu, bet 1961.g. pārdēvē par Ģeoloģijas institūtu.
1957. Latvijas PSR Ministru Padomes pakļautībā izveido Ģeoloģijas un zemes dzīļu aizsardzības pārvaldi, kura pēc tam tiek nosaukta par Latvijas ģeoloģijas pārvaldi un nonāk tiešā Maskavas pakļautībā
07.09.1993. ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra rīkojumu Nr.4 izveido Latvijas Republikas ģeoloģijas dienestu.
09.05.1995. Ministru kabinetā (MK) akceptē koncepciju “Latvijas zemes dzīles”,
30.05.1995. Ministru kabinetā izdod rīkojumu Nr.293 par Valsts ģeoloģijas dienesta (VĢD) kā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārraudzībā esošas valsts pārvaldes institūcijas izveidošanu, vienlaicīgi apstiprinot Valsts ģeoloģijas dienesta nolikumu (MK noteikumi Nr.142). Šie dokumenti nosaka VĢD kompetences sfēru, darba mērķus, galvenos uzdevumus un pienākumus.
25.09.2001. Ministru kabinetā (MK) apstiprina noteikumus Nr.413 "Valsts ģeoloģijas dienesta nolikums".
Ģeoloģijas attīstība Latvijā
1774. Izdota G.F. Stendera “Augstas gudrības grāmata” – pirmais populārzinātniskais darbs un enciklopēdija latviešu valodā, kur atrodami arī ģeogrāfiski un ģeoloģiski fakti.
1778. Jelgavā publicē 1. daļu darbam par dažādu zemju minerāliem.
1784. J. Fišera sastādītajā Livonijas dabas aprakstā ietverts J. J. Ferbera, K. Linneja skolnieka pirmais Kurzemes ģeoloģiskais apraksts.
1830. Fr. Dibuā publicē “Ģeognostikas ziņas par Lietuvu un Kurzemi” ar M 1:800 000 karti pielikumā. Kartē attēlotas kaļķakmens, saldūdens kaļķu, ģipša un mālu izplatības vietas.
1833. Allažu Pullānu muižā uzsākts pirmais ģeoloģiskais urbums Baltijā, lai atklātu vārāmās sāls iegulu .
1838. uzcelta pirmā valsts sēravotu dziednīca Ķemeros. Šis gads tiek uzskatīts par kūrorta dibināšanas gadu.
1840. L. Buhs pirmo reizi pierāda devona nogulumu esamību Baltijā.
1841. Sastādīta pirmā Krievijas Eiropas daļas ģeoloģiskā karte, kurā ietverta arī Latvijas teritorija.
1853. Devona atsegumos izdala 3 stāvus (H. Penders, H. Pfeifers). Tas ir pirmais mēģinājums izdalīt devona stratigrāfiskās vienības.
1861. Pirmos plašākos kvartāra sistēmas pētījumus Latvijā veica S. Grēvingks. Savā darbā “Līvzemes un Kurzemes ģeoloģija” viņš balstās uz “drifta teoriju” un skaidro kvartāra nogulumu izcelsmi kā jūras un tajā peldošā ledus darbības veidotu.
1866. Latvijā uzsāk cementa ražošanu Rīgas cementa fabrikā
1869. Nodibināta Rīgas latviešu biedrības Zinību komisija.
1879. paskaidrojošajā tekstā pie gadu atpakaļ publicētās ģeoloģiskās kartes M 1: 600.000 S. Grēvingks pievienojas glaciālajai teorijai un pirmo reizi sniedz ieskatu par leduslaikmetu Latvijas teritorijā;
1912. Pēteris Nomals Rīgā izveido purvu pētīšanas laboratoriju
1913. H. Hauzens pirmais pēc paša novērojumiem un agrāku pētījumu datiem dod līdz šim pilnīgāko apskatu par ledāja un pēcleduslaikmeta veidojumiem Baltijā kopā ar kvartāra nogulumu karti ((Hauzens H. “Par Baltijas un apkārtējo teritoriju kvartāra reljefa formu izpēti”. Vācu val.,
1924. Dibināta Minerālvielu pētīšanas biedrība.
1925. Pirmās starpledāju nogulumu sporu un putekšņu analīzes (P. Galenieks)
1936. V. Zāna darbā “Ledus laikmets un pēcleduslaikmets Latvijā” publicēta pirmā Latvijas kvartāra nogulumu stratigrāfiskā skala un apskatīta Latvijas kvartāra ģeoloģija, īsi tiek raksturotas ledāja nogulumu reljefa formas un to veidošanās.
1941. publicēta V. Zāna kvartāra nogulumu shematisku karti M 1: 2 500 000, kas pieskaitāma pirmajiem mēģinājumiem uzsākt kvartāra iežu kartēšanu visai Latvijai,. V. Zāna Latvijas zemes virskārtas sastāva karte M 1: 2 500 000 faktiski attēlo tikai kvartārsegas iežu pašas virskārtas eksponētos iežus jeb augsnes cilmiežus (nenorādot to sastāvu) līdz 2 m dziļumam.Šādējādi sagatavotai informācijai tajā laikā ir arī ļoti konkrēti lietotāji – tā kļūst par pašu nozīmīgāko izziņas materiālu un avotu aku ierīkotājiem.
1944. A. Dreimanis izdala trīs morēnu horizontus pie Rucavas, kas nozīmīgi apgrūtina salīdzinoši vienkāršoti iecerēto Latvijas kvartārģeoloģisko kartēšanu.
1942. A. Dreimaņa vadībā kā izmēģinājuma kartēšana uzsākta Daugmales (Mercendorfas jeb Mercendarbes vācu 1917.g. topogrāfiskā karte) lapa (IV-16-I) sadarbībā ar Universitātes ģeoloģijas institūtu
1939. un 1943. A. Dreimanis izstrādā metodi morēnu materiāla raksturošanai 0,5- 1,0 mm frakcijai.
1944. Ar inženierģeoloģiskās, hidroģeoloģiskās un derīgo izrakteņu izpētes darbiem sākas plānveidīga un vispusīga ģeoloģiskā izpēte. 40-to gadu otrā pusē tiek uzsākta arī M 1: 200 000 kompleksā kartēšana “Ģeoloģiskā uzbūve, hidroģeoloģiskie apstākļi un augsnes”.
1948. Pļaviņu urbumā pirmo reizi Latvijā tiek sasniegts kristāliskais pamatklintājs.
1952. Dabas muzeja paspārnē izveido ģeologu pulciņu
1958. Sākas vidēja mēroga (M 1: 200 000) kartēšana visas Latvijas teritorijai un plānveidīgi pētniecības darbi.
1964. kvartārģeoloģiskā kartēšanā tiek ieviestas aerometodes.
1961. Iznāk “PSRS ģeoloģijas” XXXVIII sējums- līdz šim pilnīgākais, iepriekšējos darbus apvienojošs darbs par Latvijas ģeoloģiju.
1963. 6. Adzes urbumā Kuldīgas struktūrā no 827 m dziļuma tiek pacelts ar naftu piesūcināts kaļķakmens. Tiek apstiprināts uzskats, ka arī Baltijā var būt naftas iegulas.
1967. Staburagu appludina Pļaviņu HES ūdeņi.
1968. ekspluatācijā nodod Inčukalna pazemes gāzes krātuvi. Tās kopējā ietilpība - 4,400 miljardi kubikmetru dabasgāzes.
1970. Latvijā uzsāk seismiskos novērojumus
1993. Ar seismiskās stacijas dibināšanu Valmieras rajonā uzsākts seismiskais monitorings.
Citi fakti
Pirms 360 000 000 g. veidojušies Gaujas ielejas atsegumos redzamie ieži
1616. Pirmā fiksētā zemestrīce Latvijā (Bauskas raj.)
1853. Pie Skultes pavasarī krastā tiek iznests ~ 60 t smagais Lauču dižakmens.
2004. Latvijā atbalsojas Kaļiņingradā notikušās trīs 3-5 ballu (pēc Rihtera skalas) zemestrīces
Info - LVĢMC
Vispārīgā informācija par pazemes ūdeņiem
Ūdens ir atjaunojamais dabas resurs un nosacījums dzīvībai un Zemes, bet jāatceras, ka arī pazemes ūdeņi ir nozīmīga kopējā ūdens aprites cikla daļa. Nozīmīgs ir arī šo ūdeņu dudzums – saldūdens ir tikai neliela daļa no visiem uz zemes esošajiem ūdeņiem ( apmēram 3% ), un apmērām viena trešdaļa ir saisīta ar pazemes ūdeni.
Sekli iegulošo pazemes ūdeni jeb gruntsūdeni veido nokrišņu ūdens, un tas notiek vietās, kur nokrišņu Dudzums ir lielāks nekā iztvaikošana no zemes, augiem un virstmas notece. Tas, cik daudz ūdens iesūksies zemē, ir atkarīgs no ļoti daudziem apstākļiem un ietekmēm – no meteoroloģiskiem apstāķļiem, zemes virsmas artikulācijas jeb reljefa, apauguma, ģeoloģiskiem apstākļiem – iežu porainības, slāņojuma, plaisainības un tamlīdzīgi.
Kad nokrišņu ūdens ir iesūcies (iefiltrējies) augsnes virskārtā, tas vispirms iztek caur zonu, kas ir bagāta ar gaisu. Starp iežu graudiņiem ir brīvs gaiss, kas ietekmē lejup plūstošo nokrišņu sastāvu (galvenokārt oksidē), daļu ūdens saista graudiņu virsma, daļu – mālu daļiņas un organiskā viela, daļa aizņem tukšas poras un nevirzās lejup. Kopumā šāds ar gaisu bagāts slānis tiek saukts par aerācijas zonu.
Dziļāk atrodas zona , kurā to veidojošiem iežiem un nogulumiem ir poras un plaisas, kas satur gan gaisu, gan ūdeni. Tā ir dinamiska, mainīga zona, un tās biezums ir salīdzinoši neliels. Vēl dziļāk, piesūcinātājā, jeb ar ūdeni piesātinātajā zonā, gaisa poras tiek piepildītas ar ūdeni. Tas ir ūdens, ko sadzīvēm mēs saucam par gruntsūdeni. Piesūcināto zonu no aerācijas zonas šķir nosacīta līnija – dabā ļoti svarīga robežšķirne gandrīz paralēla zemes virsai – tas ir gruntsūdens līmenis.
Augsne un augu valsts absorbē ievērojmu daļu ūdens, kas iesūcas zemē, un tikai atlikušais ūdens var veidot gruntsūdeni. Gravitācijas spēka ietekmē kustība lejup uz ūdens līmeni var ilgt no stundas līdz pat vairākiem gadiem.
Gruntsūdens var būts sastopams gan augsnē, gan iežos, arī augtkalu apgabalos un zem okeāniem. Gravitācija ietekmē gruntsūdens tek no hipsometriski augstākiem apvidiem uz zemākiem, bet šāda kustība notiek nevienmērīgi – tas atkarīgs no ūdens līmeņa slīpuma un iežu caurlaidības. Izplūdes (izteces) vietās, kur gruntsūdens sasniedz virskārtu, veidojas avoti un mitrzemes, tas var izplūst arī ezeru un strautu dibenā. Šāda iztece mainās atkarībā no gadalaika, un to būtiski var ietekmēt izmaiņas zemes lietošanā.
Dziļāk zemē iegulošie pazemes ūdeņi nav tieši saistīti ar nokrišņiem – tos norobežo ūdensnecaurlaidīgs slānis (sprostslānis), ko tikai daļēji papildina vietējie gruntsūdeņi, lielako to daļu veido nereti visai attāli (pat daudzu simtu km attālumā) izveidoti papildināšanas areāli. Tie ir spiedūdeņi un to īpašības ir visai atšķirīgas no gruntsūdeņiem, bet dziļāk iegulošie paaugstināta spiediena ūdei (artēziskos pazemes ūdeņu horizontos ), ja tos skar urbumi, fontanē.
Pazemes ūdeņus pēta hidroģeoloģija jeb mācība par pazemes ūdeņiem.
2. Cilvēku nodrošinājums ar ūdeni
Pazemes ūdeņi ir cilvēkiem vitāli nepieciešami dabas resursi. Iedzīvotāji Latvijā ir nodrošināti ar pazemes ūdeņu krājumiem, bet teritoriāli nevienmērīga un intensīva pazemes ūdeņu izmantošana rada pazemes ūdeņu depresijas apgabalus, kur pieļaujama tikai kontrolēta un limitēta pazemes ūdeņu izmantošana. Latvijas hidroģeoloģiskie apstākļi ir tādi, ka jebkurš piesārņojums virszemē infiltrācijas ceļā nonāk pazemes ūdeņos. Sabiedrības attieksme pret pazemes ūdeņu aizsardzības nepieciešamību veidojas no tā, kādā mērā valsts ir nodrošināta ar pazemes ūdens resursiem, kāda ir pazemes ūdeņu kvalitāte, cik laba ir to dabiskā aizsargātība pret piesārņojumu, kā rezultātā veidojas arī valsts aktivitāšu līmenis šajā ūdenssaimniecības nozarē. Pazemes ūdeņi ir Zemes garozas iežu porās, plaisās un tukšumos uzkrājies ūdens šķidrā vai gāzveida stāvoklī. Kopā ar virszemes ūdeņiem tie ir būtiska Zemes hidrosfēras daļa un piedalās ūdens aprites ciklā. Latvijas teritorija ietilpst Baltijas artēziskajā baseinā, kurā pārsvarā ir izplatīti spiedienūdeņi, kas atrodas nogulumiežos. Tie satur slāņveidīgi izvietotus ūdens horizontus ar dažādu biezumu, ūdens daudzumu, kā arī dažādu ūdens kvalitāti.
Pazemes ūdeņu papildināšanās
Pazemes ūdeņu papildināšanās pieplūde jeb barošanās galvenokārt norit, atmosfēras nokrišņiem un virzemes ūdeņiem infiltrējoties iežos. Gruntsūdeņi barojas visā horizonta izplatības teritorijā. Savukārt artēziskie ūdeņi – tikai teritorijās, kur artēziskos ūdeņus saturošie slāņi iznāk zemes virspusē un pārteces rezultātā papildinās no seklāk vai dziļāk iegulošiem ūdens horizontiem caur sprostslāņiem tie ne visur vienlīdz ūdeni vāji caurlaidīgi, biezi un izturēti.
Katram spiedienūdeņu horizontam izšķir pieplūdes barošanās apgabalu, spiedienapgabalu un drenāžas vai atslodzes apgabalu. Pieblūdes apgabalā pazemes ūdeņu horizonts barojas ar ūdeņiem, kas pārtek no augstāk esošiem ūdens slāņiem. Pieplūdes apgabalā pazemes ūdens parasti ir bezspiediena gruntsūdeņu veidā, un tieši šiet pazemes ūdeņi ir vismazāk aizsargāti pret vides piesārņojumu, tādēļ piesārņojums, nonācis ūdeņos, var ātri infiltrēt dziļākos slāņos. Spiedienapgabalā spiediena cirkulācijas apgabalā pazemes ūdeņu horizontsir nosegts ar sprstslāni, bet drenāžas apgabalā pazemes ūdens izplūst jūrā, upju gūltnēs, ezerdobēs vai avotu veidā zemes virspusē.
Ūdens plūsma horizonts notiek līmeņu spiedienu starpības ietekmē – no vietas, kur ir augstāgs gruntsūdens līmenis vai pjezometriskais līmenis, uz vietu, kur līmenis ir zemāks. Latvijā artēzisko ūdeņu galvenie barošanās apgabali ir augstienes, bet atslodze notiek lielākajās upēs, Rīgas līcī un Baltijas jūrā.
Pazemes ūdens horizonts ūdens apmaiņa norit lēni, turklāt apmaiņas ātrumu nosaka horizonta ieguluma dziļums no zemes virsmas. Gruntsūdeņos ūdens apmaiņa var notikt dažu nedēļu laikā, bet dziļākajos artēzisko ūdeņu horizontos tā var ilgt pat vairākus gadu tūlkstošus.
Pazemes ūdeņu aizsardzība
Pazemes ūdeņu aizsargātība ir viens no visbiežāk pārprastajiem jēdzieniem, un ar to nereti saprot iedomāto pazemes ūdeņu, respektīvi, dziļi iegulošo ūdens slāņu, ārkārtīgi augsto aizsargātību un pretēji – jebkuras aizsardzības pilnīgu trūkumu, ar to saprotot pieredzi ierīkot sauso tualeti blakus akai smilšainos nogulumos. Svarīgi ir zināt, ka abos minētajos gadījumos viedokļi atspoguļo patieso situāciju.
Pazemes ūdeņu aizsargātību nosaka daudzi dabiskie apstākļi, kā arī saimnieciskās darbības veidi, intensitāte, ietekmētās teritorijas platība un vairāki citi apstākļi. Kopumā tie ir vairāki desmiti nosacījumi, kuri ir vērtējami vienotā kontekstā. Tomēr, lai cik atšķirīgi nebūtu dažādu pētnieku viedokļi un vērtējumi, ir vispāratzīts, ka gruntsūdeņi ir neziasargāti un ir tieši pakļauti dažādām ietekmēm.
Jūrmalas pazemes ūdeņi
Ūdens ieguve pilsētā tiek nodrošināta no vairākām ūdensgūtvēm: Ķemeru, Kauguru, Jaudubultu, Dzintaru un Priedaines. Pilsētā atrodas vairākas decentralizētas akas, kuras ir izvietotas Jaunķemeros, Vaivaros un Lielupē. Ķemeru sistēmā, kā arī Centrālās sistēmas Dzintaru daļā ūdens padeve tīklā tiek nodrošināta ar artēzisko aku sūkņu palīdzību. Savukārt Kauguros un Centrālās sistēmas Jaundubultu daļā ūdens padeve tiek nodrošināta izmantojot divus ūdens pacēlumus, proti, artēziskajās akās izvietotie sūkņi padod ūdeni uz ūdens attīrīšanas staciju. Ūdens sagatavošana pirms padošanas tīklā notiek Ķemeru, Kauguru, Jaundubultu un Dzintaru ūdens attīrīšanas stacijās. Lai samazinātu artēziskajos urbumos iegūtā dzelzs un mangāna saturu, visās minētājās ūdens attīrīšanas stacijās notiek aberācija un filtrācija spiedtvertnēs. . Ūdens patēriņa izlīdzināšanai, ugunsdzēsības un rezerves krājumu nodrošināšanai pilsētā ir izvietoti trīs ūdenstorņi. Ūdensapgādes sistēmas tīklu kopējais garums ir 160 km un sastāv no cauruļvadiem, kuru diametrs ir 100 un vairāk milimetru. Lielākais iedzīvotāju skaits un ūdens patēriņa apjoms ir Centrālā, Kauguru un Ķemeru sistēmās, attiecīgi 56%, 38% un 4%. Parējās sistēmas apkalpo ļoti nelielu iedzīvotāju skaitu un veido aptuveni 2% no pārdotā ūdens īpatsvara.Ūdens ieguve pilsētā tiek nodrošināta no vairākām ūdensgūtvēm: Ķemeru, Kauguru, Jaudubultu, Dzintaru un Priedaines. Pilsētā atrodas vairākas decentralizētas akas, kuras ir izvietotas Jaunķemeros, Vaivaros un Lielupē. Ķemeru sistēmā, kā arī Centrālās sistēmas Dzintaru daļā ūdens padeve tīklā tiek nodrošināta ar artēzisko aku sūkņu palīdzību. Savukārt Kauguros un Centrālās sistēmas Jaundubultu daļā ūdens padeve tiek nodrošināta izmantojot divus ūdens pacēlumus, proti, artēziskajās akās izvietotie sūkņi padod ūdeni uz ūdens attīrīšanas staciju. Ūdens sagatavošana pirms padošanas tīklā notiek Ķemeru, Kauguru, Jaundubultu un Dzintaru ūdens attīrīšanas stacijās. Lai samazinātu artēziskajos urbumos iegūtā dzelzs un mangāna saturu, visās minētājās ūdens attīrīšanas stacijās notiek aberācija un filtrācija spiedtvertnēs. Kauguru ūdens attīrīšanas stacija ir izbūvēta no jauna, bet Dzintaru un Jaundubultu ūdens attīrīšanas stacijas ir rekonstruētas. Ūdens patēriņa izlīdzināšanai, ugunsdzēsības un rezerves krājumu nodrošināšanai pilsētā ir izvietoti trīs ūdenstorņi. Ūdensapgādes sistēmas tīklu kopējais garums ir 160 km un sastāv no cauruļvadiem, kuru diametrs ir 100 un vairāk milimetru. Ūdens apgādes sistēmu galvenokārt veido trīs savstarpēji nesavienoti tīkli: Centrālai (Dzintari- Jaundubulti), Kauguru – Slokas un Ķemeru, kuros tiek piegādāts pazemes ūdens. Lielākais iedzīvotāju skaits un ūdens patēriņa apjoms ir Centrālā, Kauguru un Ķemeru sistēmās, attiecīgi 56%, 38% un 4%. Parējās sistēmas apkalpo ļoti nelielu iedzīvotāju skaitu un veido aptuveni 2% no pārdotā ūdens īpatsvara.
Lielākā dzeramā ūdens patērētāju grupa ir iedzīvotāji, kas patērē aptuveni 80% no pārdotā ūdens daudzuma. Patēriņš iestādēs nepārsniedz 5% , bet komercuzņēmumi un ražotnes patērē aptuveni 16% no kopējā ūdens daudzuma. Jūrmalas pilsētā katru gadu samazinās ūdens padeve.
Ūdens ph līmenis Jūrmalas centralizētajam ūdenim un dziļurbumam
Ph ir skaitlis, kas raksturo ūdeņraža jonu koncentrāciju šķīdumā. pH ir ūdeņraža jonu aktivitātes negatīvais logaritms, kas raksturo skābumu un bāziskumu. Pilnīgi tīram ūdenim pH ir 7 un tas ir neitrāls. pH zem 7 nozīmē ka vide ir skāba, virs 7 - ka sārmaina.
Ph līmenis Jūrmalas centralizētajam ūdenim ir 8,3
Ph līmenis Jūrmalas dziļurbuma ūdenim ir 8,4
Varam neuztrauktie, Jūrmalas ūdens ir kvalitatīvs.
Secinājumi
Mēs secinājām , ka Jūrmalas pazemes ūdeņiem ph līmenis ir normas robežās, un tas īpaši neatšķiras centrālajam ūdenim vai dziļurbumiem, visur ūdens ir nedaudz sārmains, proti kur ūdens ph līmenis ir virs 7, tas ir sārmains. Mēs secinājām, ka Jūrmalā nav ūdens ar skābu vidi, jo nevienā no mūsu ūdens paraugiem nekonstatējām ph līmeni zem 7. Apkopojot aptauju datus uzzinājām, ka Jūrmalā ir tikai neliela daļa cilvēku kas izmanto centralizēto ūdeni, liela daļa mūsu aptaujāto respondentu nav apmierināta ar ūdens kvalitāti un neizmanto ūdeni uzturā. Mēs uzzinājām, ka skolas centalizētajam ūdenim ir tāds pats ph līmenis, kā ūdenim citās Jūrmalas daļās. Mēs uzzinājām, ka dziļurbumu ūdens ir mīkstāks par centralizēto ūdeni. Mēs uzzinājām, ka ūdens ieguves vietās katru gadu samazinās. Mēs uzzinājām, ka ūdens ieguves vietas centralizētajam ūdenim atrodas Ķemeros, Kauguros, Jaundubultos, Dzintaros un Priedainē. Mēs uzzinājām, ka saldūdens uz zemes ir tikai 3% no visas zemes ūdens, un pazemes ūdeņi no šiem 3% veido apmēram vienu trešdaļu. Mēs arī attēlojām ūdens.
SILTUMSŪKNIS
Siltuma sūknis ir īpaša iekārta, kas tiek izmantota siltuma ražošanai un uz kuru attiecas visi likumi, kas skar enerģiju. Tāpat kā citiem apkures veidiem, arī siltuma sūknim ir savas īpatnības, tomēr termodinamikas likumi darbojas arī šajā gadījumā, tāpat kā kurinot krāsni ar malku, apsildot ar modernajiem elektriskajiem katliem vai gāzes apkures iekārtām. Būtiskākā atšķirība siltuma sūkņiem no pārējām apkures iekārtām ir tā, ka tie izmanto enerģiju no siltuma avotiem kas atrodas apkārtējā vidē un ir bezmaksas.
To var izmantot apkurei un karstā patēriņa ūdens sildīšanai, nodrošinot stabilu un ērtu apkures sistēmu, kas darbojas visu gadu. Siltuma sūknis kompresora un cirkulācijas sūkņu darbināšanai izmanto elektrisko enerģiju. Arī ledusskapis izmanto elektrisko enerģiju kompresora darbināšanai, kas ražo aukstumu. Siltuma sūknis darbojas pretēji, te tiek ražots siltums. Atkarībā no izmantojamā siltuma avota un apsildes veida sistēma ražo trīs līdz piecas reizes vairāk siltuma enerģijas nekā pati patērē elektrisko enerģiju. Tas darbojas autonomi, ir ekoloģisks un drošs, tā vidējais darbības ilgums ir 25 gadi un vairāk. Siltuma ražošanā nav degšanas procesa, nerodas pelni, dūmi vai videi kaitīgas gāzes. Kurināmo nav nepieciešams importēt vai transportēt. Siltuma sūknis enerģijas ražošanas efektivitātes ziņā jau ir salīdzināms ar nākotnes enerģiju veidiem.
Atkarībā no enerģijas avota pastāv dažādi siltumsūkņu veidi:
Zeme – ūdens: dziļurbuma vai zemes kolektora siltumsūkņi;
Ūdens – ūdens: tiek izmantots gruntsūdens vai ezera ūdens siltums;
Gaiss – ūdens: tiek izmantots āra gaisa siltums;
Gaiss – gaiss: pieplūdes gaisu silda nosūcies gaisa siltums;
Patreiz visi siltuma sūkņi savas darbības nodrošināšanai izmanto elektrisko enerģiju, resursu par kuru ir jāmaksā. Tomēr, jo augstāka ir siltuma sūkņa efektivitāte, jo ātrāk tas atmaksājas. Siltuma sūkņa efektivitāti nosaka lietderības koeficients, tas ir, no siltumsūkņa saņemtās siltumenenerģijas attiecība pret patērēto elektroenerģiju.Lietderības koeficients norāda, cik reižu vairāk siltumenerģijas var iegūt no siltuma sūkņa attiecībā pret patērēto elektroenerģiju. Piemēram, ja lietderības koeficients siltumsūknim ir 3, tas nozīmē, ka tiek iegūts trīsreiz vairāk siltumenerģijas nekā patērēts elektroenerģijas. Visbiežāk pielietotie apsildes veidi ir radiatori un siltās grīdas.Grīdas apsildei pie zemākām izejas temperatūram ir lielāka siltumatdeve, jo ir lielāks virsmas laukums. Tādēļ grīdas apsildes risinājums ar siltuma sūkni ir izdevīgāks nekā risinājumi ar radiatoru apsildi. Radiatoru apkurē kopā ar silto patēriņa ūdeni sasniedzamais efektivitātes koeficients ir 3,0- 3,5, grīdas apkures gadījumā- 4,0-4,5. Tomēr var kombinēt radiatoru apkures sitēmu ar silto grīdu apkures sistēmu atbilstoši telpu lielumam un to pielietojumam. Mājām ar sarežģītākiem arhitektoniskiem risinājumiem (piem.,lielas stiklotas platības, ziemas dārzi, baseins, u.t.t.), precīzu rezultātu iegūšanai ir jāveic aprēķini vadoties pēc konkrētās ēkas siltuma zudumiem. Veidojot efektīvas apkures sistēmas jebkuram apkures veidam var atrast atbilstošu risinājumu. „Thermia” piedāvā dažādus siltuma sūkņus, kuri piemēroti apkures sistēmu izbūvei nelielās privātmājās, kā arī komerciālās būvēs un daudzstāvu ēkās.
Svarīgi zināt, ka siltuma sūkņi ir uzstādāmi kā patstāvīgas apkures iekārtas gan jaunuzceltās mājās, gan vecās ēkās nomainot nolietotās vecā tipa apkures iekārtas (malka, ogles, šķidrais kurināmais utt.). Siltuma sūkni tā nelielo gabarītu dēļ var novietot praktiski jebkurā telpā mājas iekšpusē un vienīgās komunikācijas, kas tam jāpievada, ir elektroinstalācija un cauruļvadi uz ēkas iekšējo apkures sistēmu.
Var teikt ka siltuma sūkņi no ekoloģijas viedokļa ir vislabākā apkures iekārta, jo tiek izmantoti vides resusi un sistēmas darbības rezultātā nerodas kaitīgas vielas vai atkritumi, kā tas ir ar citiem apkures veidiem. Nav nepieciešams arī izbūvēt dārgas pievadkomunikācijas, kā tas ir piemēram, gāzes apkurei, nav vajadzīgas papildus telpas kurināmā uzglabāšanai (dīzeļdegviela, malka, ogles u.t.t.). Izvēloties siltuma sūkņa sistēmu jūs iegūsiet uzticamu un drošu iekārtu savas mājas apsildei.
2. TEHNOLOĢIJA
Būtībā siltumsūkņa sistēmas uzdevums ir pārveidot vidē uzkrāto siltumenerģiju mums izmantojamā veidā.
Siltumsūkņu sistēma sastāv no siltuma sūkņu iekārtas (1) apsildes un patēriņa ūdens sagatavošanai, kolektora (2) siltuma savākšanai no siltuma avota, un ūdens apsildes sistēmas (3)siltuma nogādāšanai apkurināmajās telpās.
Pēc uzbūves principa patreiz visvairāk lietotie ir t.s. fāzu maiņas siltumsūkņi, kur izmanto slēgtā sistēmā cirkulējošu vielu (freonu) ar zemu viršanas temperatūru, kas var būt šķidrā vai gāzveida stāvoklī mainoties temperatūrai un spiedienam.
Siltuma izdalīšanai izmanto principu, ka sķidrā stāvoklī esošās vielas iztvaicēšanai lietotais siltums izdalās pieaugot spiedienam (kompresija). Šajā gadījumā iztvaikošanai nepieciešamais siltums tiek ņemts no vides siltuma avotiem. Papildus enerģija tiek izmantota tikai kompresijai un cirkulācijas nodrošināšanai sistēmā.
¾ apkārtējās vides enerģijas + ¼ elektroenerģìijas = 4/4 izmantojamais siltums. Siltumsūkņu darbības princips ir līdzīgs ledusskapjiem. Atšķirība ir tāda, ka siltumsūkņos tiek izmantota nevis aukstā, bet siltā termodinamiskā cirkulācijas procesa princips. Attiecīgā gāze (darba mēdijs, aukstuma aģents) tiek saspiesta un pēc tam atbrīvota, tādējādi radot nepieciešamo sasilšanas vai dzesēšanas efektu.
Siltuma sūkņa galvenās sastāvdaļas ir kompresors, kondensators, iztvaicētājs un izplešanās vārsts. Modernajos siltuma sūkņos tiek izmantotas jaunākās tehnoloģijas un materiāli, ievērojami uzlabojot to darbības efektivitāti. Siltuma sūkņu ražošanas sākuma gados tam izmantoja virzuļu kompresorus ar minerāleļļām. Attīstoties tehnoloģijai un sakarā ar jaunu aukstumnesošo vielu izmantošanas sākšanu jau pirms desmitiem gadu siltuma sūkņos sāka izmantot scroll kompresorus. Scroll kompresoros ir daudz mazāk kustīgo detaļu kā virzuļu kompresoros. Tādēļ scroll kompresoru darba mūžs ir ilgāks (aprēķinātas 100 000 darba stundas, kas atbilst apm. 25 gadiem). Virzuļu kompresoru darba mūžs ir par ceturto daļu īsāks. Scroll kompresoru darbs ir klusāks un efektivitāte lielāka. Pie līdzīgiem enerģijas izdevumiem siltuma sūkņi ar scroll kompresoru ražo par 10- 15% vairāk siltuma enerģijas.
Siltuma sūkņu teorētiskais efektivitātes koeficients grīdas apkures režīmā ir lielāks par 6,0. Lielāka praktiskā efektivitātes koeficienta sasniegšanu aizkavē tieši zaudējumi pie kompresijas rašanās. Kompresoru tehnoloģijas turpmāka attīstība sniegs iespēju palielināt efektivitātes koeficientu siltuma ražošanā ar siltuma sūkni. Līdz šim siltuma sūkņu komplektēšanā izmantoja universālos kompresorus, ko var izmantot gan siltuma sūkņos siltuma ražošanai, gan arī dzesēšanas iekārtās aukstuma ražošanai.
Siltuma sūkņos kā aukstuma aģentus izmanto freonus ar zemu viršanas temperatūru. Piemēram Thermia AB izmanto R404 vai R407C bez hlora, kas ir nekaitīgs apkārtējai videi. Iztvaikošanai nepieciešamais siltuma daudzums tiek pievadīts no siltuma savācēja (kolektora). Atdzesēteis sķidrums tiek nogādāts siltuma avotā (augsnē, dziļurbuma ūdenī, ūdens krātuvē u.t.t.) kur tas atkal sasilst. Kā aukstumnesošais šķidrums tiek izmantots propilēnglikols vai etanols un to maisījumi, kam tiek pievienots korozijas inhibitors, lai nepieļautu koroziju. Iztvaikotājā radušies freona tvaiki kompresorā tiek saspiesti ar līdz 30 bāriem lielu spiedienu. Pie šāda spiediena freona tvaiki sakarst un izdalās pirms tam iztvaikošanai pievadītā siltumenerģija. Uzkarsušā freona siltumenerģija kondensatoros (karstās gāzes mainītājā, pamatkondensatorā, apakšdzesētājā) tiek nodota apsildes ūdenim un izmantota karstā ūdens sagatavošanai.
Silto grīdu vai radiatoru apsildes sistēmā cirkulējošais ūdens nogādā siltumu apsildāmajās telpās.
Konstruktīvi siltumsūknis ir veidots kā kompakta iekārta, kurā izvietotas visas siltumsūkņa sastāvdaļas.
Praktiski siltuma sūkņa lietderības koeficientu nosaka izmantojamā kompresora tips, un tā ir vissvarīgākā siltuma sūkņa daļa. Siltuma sūkņu ražošanas sākuma gados tam izmantoja virzuļu kompresorus ar minerāleļļām. Attīstoties tehnoloģijai un sakarā ar jaunu aukstuma aģentu izmantošanas sākumu, siltuma sūkņos sāka izmantot scroll kompresorus. Scrol l kompresoros ir daudz mazāk kustīgo detaļu kā virzuļu kompresoros. Tādēļ šo kompresoru darba mūžs ir ilgāks (aprēķinātas 100 000 darba stundas, kas atbilst apm. 25 gadiem). Pie līdzīgiem enerģijas izdevumiem siltuma sūkņi ar scroll kompresoru ražo par 10- 15% vairāk siltuma. Lielāka praktiskā efektivitātes koeficienta sasniegšanu aizkavē tieši zaudējumi pie kompresijas. Kompresoru tehnoloģijas turpmāka attīstība sniegs iespēju palielināt efektivitātes koeficientu arī siltumsūknim. Tagad ir iespējams arī augstas temperatūras apkures sistēmām pielietot dažus siltumsūkņus, tomēr tas ir jaizvēlas atbilstošs, izvērtējot efektivitātes koeficientu apkures sistēmai kopumā, ko izdarīs uzstādītājfirma pēc jūsu pieprasījuma. Siltuma sūkņi nav nekādas brīnumierīces, par kuru darbības principiem kaut ko saprot tikai siltuma sūkņu pārdevēji un uzstādītāji. Siltuma sūkņi ir jāuztver tieši tāpat, kā jebkura cita apkures iekārta, kas tiek izmantota siltuma ražošanai un uz kuru attiecas visi likumi, kas skar enerģiju. Tāpat kā citiem apkures veidiem, arī siltuma sūknim ir savas īpatnības. Siltuma tehniskie aprēķini visiem siltuma iegūšanas veidiem ir vienādi. Termodinamikas likumi darbojas gan kurinot krāsni ar malku, gan vadot siltuma sūkņa sistēmu ar interneta palīdzību.
1. Principā siltuma sūkņu sistēmas atšķiras pēc izmantojamā siltuma avota. T.s. zemes siltuma sūkņus ir iespējams izmantot ar visiem siltuma avotiem, arī kombinējot ar vairākiem dažādiem siltuma avotiem vienlaicīgi. Ventilācijas siltuma sūkņi siltuma ražošanai izmanto tikai ventilācijas siltumu un gaisa siltuma sūkņi tikai ārējo gaisu. Tehnoloģiski ir divi dažādi siltuma sūkņu risinājumi. Pirmajā gadījumā tiek izmantota vai nu vien- vai divdaļīga tvertne, kurā neatkarīgi no iekšējās vai ārējās temperatūras vienmēr tiek ražots apkures ūdens ar maksimālo temperatūru. Divdaļīgo tvertņu gadījumā mazākajā daļā ražo augstākas temperatūras apkures ūdeni patēriņa ūdens uzsildīšanai ar karstas gāzes mainītāju. Tvertnē ar zemāko temperatūru tiek uzstādīts izejas jaucējmezgls, kur ar automātiku vadot uz jaucējmezgla esošo trīskārtējo ventili tiek sajaukts nepieciešamās temperatūras apsildes ūdens. Šāda risinājuma gadījumā nevar iegūt efektivitātes koeficientu, kas būtu lielāks par 3,0. Lielākā daļa siltuma sūkņu ražotāju siltuma ražošanā izmanto risinājumu, kur tiek ražots tieši tādas temperatūras apsildes ūdens, kāds tajā mirklī ir nepieciešams, nekas netiek ražots rezervei, un siltais patēriņa ūdens tiek ražots atbilstoši nepieciešamībai tvertnē ar ūdens sildītājiem. Šāda risinājuma gadījumā, papildus izmantojot arī apakšējo dzesētāju atplūdes iepriekšējai uzsildīšanai, vispilnīgākajos modeļos pēc salīdzinošajiem datiem tiek sasniegts EN225 efektivitātes koeficients līdz 4,7. Kā redzams, dažādu risinājumu gadījumā gada apkures izdevumu starpība var būt pat divas reizes.
2. Ar siltuma sūkņiem ir iespējams ražot arī 100°C temperatūras ūdeni, taču šādā gadījumā mēs nevaram runāt par sistēmas efektivitāti. Jo zemāku mēs varam uzturēt apsildes ūdens temperatūru, jo lielāks ir sistēmas efektivitātes koeficients. Tādēļ grīdas apkures risinājums ar siltuma sūkni ir izdevīgāks nekā risinājumi ar radiatoru apkuri. Radiatoru apkurē kopā ar silto patēriņa ūdeni sasniedzamais efektivitātes koeficients ir 3,0-3,2, grīdas apkures gadījumā- 4,0-4,5. Dažādu aprēķinu rezultātā ir aprēķināti arī vienkāršoti apkures izdevumi dažādu apkures veidu gadījumā. Grīdas apkures gadījumā 37 kWh un radiatoru apkures gadījumā 45 kWh siltum enerģijas uz kvadrātmetru (griesti 2,5m) gadā pie istabas temperatūras 20,0°C Tallinā un Harjumā. Dienvidigaunijā apkures izdevumi ir lielāki un Sāmsalā mazāki. Katrs istabas grāds atbilst apmēram 6-7% apkures izdevumiem gadā. Gadījumā, ja mēs ēkā vēlamies uzturēt +24°C istabas temperatūru, mums ir jārēķinās ar 20- 25% lielākiem apkures izdevumiem, neatkarīgi no izmantojamā apkures veida. Minētie relatīvie skaitļi izriet no atbilstošām aprēķinu formulām.
Pie sarežģītiem arhitektoniskiem risinājumiem (baseinu telpas, ziemas dārzi, telpas ar lielu gaisa telpu, piespiedu ventilāciju un ēkas ar klimata iekārtām), precīzu rezultātu iegūšanai ir jāveic aprēķini vadoties no konkrētās ēkas.
3. Svarīgs ir siltuma sūknī izmantojamā kompresora tips. Kompresors ir vissvarīgākā siltuma sūkņa daļa, kā darba mūžs ir ļoti garš. Tiek uzskatīts, ka virzuļu kompresoru darba mūžs ir 75 000 darba stundas un scroll kompresoru- 100 000 darba stundas. Scroll kompresori ir ar 25% garāku darba mūžu nekā virzuļu kompresori. Ar scroll kompresoriem ir iespējams sasniegt labākus efektivitātes koeficientus, jo, pateicoties kompaktajai uzbūvei, tā paša enerģijas daudzuma ražošanai ir jādara mazāks darbs.
4. Ar karstās gāzes mainītāju iepriekš caur pamatkondensatoru uzsildīto patēriņa ūdeni uzsilda līdz +75°C. Karstās gāzes mainītāju izmanto tikai tad, ja ir nepieciešamība pēc liela siltā patēriņa ūdens daudzuma, jo ar karstās gāzes mainītāju ražotā enerģija ir ļoti dārga, efektivitātes koeficients ir 1,2- 1,5. Ūdens sildītāju gadījumā reizi divu nedēļu laikā temperatūra ūdens sildītājā tiek ātri paaugstināta līdz 65-70°C ar siltuma sūkņu sistēma esošā elektrības katla palīdzību, patēriņa ūdenī iespējami radušos baktēriju iznīcināšanai. Sistēmās ar karstās gāzes mainītāju to darīt nav nepieciešams. Risinājums baktēriju iznīcināšanai ar elektrības katlu ik pēc divām nedēļām ir ievērojami lētāks, nekā pastāvīgi ražot silto ūdeni ar karstās gāzes mainītāju. Karstās gāzes mainītāja īstā vieta ir lielās siltuma sūkņu sistēmas, kur ir ļoti liela nepieciešamība pēc siltā patēriņa ūdens, piem., skolas, kopmītnes, slimnīcas, viesnīcas u.t.t.
2.1. Absorbcijas tipa siltumsūknis
Absorbcijas tipa siltumsūkņi savai darbībai izmanto siltumu, kas nozīme kā šim sūknim vajadzīga augstā temperatūra, bet ne mehāniskā enerģija lai cikls darbojas.
Absorbcijas tipa siltumsūkni izmanto šķidrumu vai sāļi spēju absorbēt darba šķidruma tvaiks.
Tvaika veidi izmantojamie siltumsūkņos ir:
• ūdens(darba šķidrums) un lithium bromide (absorbents); un
• amuonija (darba šķidrums) un ūdens (absorbents).
Absorbcijas sūkņos izmanto dažu porainu cietvielu spēju zemās temperatūrās absorbēt gāzes un tvaikus. Kā absorbentu šādos sūkņos visbiežāk izmanto ceolītu. Porainu struktūru šie materiāli iegūst pēc uzkarsēšanas, pie tam, to kristālrežģis netiek sagrauts. Pēc kristāliskā ūdens izvākšanas tiek iegūtas vienādu izmēru poras, kurās var iekļūt tikai tādas gāzu molekulas, kuru izmēri ir mazāki par poru izmēriem.
3. SILTUMA AVOTI
Dabā siltumenerģija ir visur mums apkārt, tikai tā atrodas izkliedētā veidā. Runa ir par to, kā izmantot šo siltumenerģiju. Būtībā siltumsūknis darbojas kā esošās siltumenerģijas koncentrators, kas izmanto vidē uzkrāto siltumenerģiju. Kurš siltuma avots ir piemērotāks, ir atkarīgs no ēkai nepieciešamā enerģijas daudzum, no tā, kāda apsildes sistēma ēkā uzstādīta un kādi ir vides nosacījumi. Siltuma sūkņu sistēma sastāv no siltuma sūkņu iekārtas apkures un patēriņa ūdens uzsildīšanai, kolektora sistēmas siltuma savākšanai no apkārtējās vides un ūdens apsildes sistēmas siltuma nogādāšanai apsildāmajās telpās.
Kolektors ir sistēmas daļa siltuma iegūšanai no apkārtējās vides. Siltuma sūkņa kolektors tiek uzstādīts siltuma avotā un ar to iegūtais siltums nogādāts siltuma sūknī, kur tiek koncentrēts un nodots tālāk apsildes un patēriņa ūdenim. Ar siltuma sūkni ir iespējams izmantot dažādus siltumenergijas avotus - zemes virsmu, dziļurbuma ūdeni, atklātu ūdens krātuvju siltumu, saules un gaisa siltumu. Visu siltuma avotu izmantošanas gadījumā vienlaicīgi ir iespējams izmantot arī ventilējamā gaisa atlikušo siltumu, kas paaugstina sistēmas lietderības koeficientu.
Vienmēr ir iespējams atrast kādu risinājumu siltuma iegūšanai no apkārtējās vides. Izvēloties ir jāvadās no tā, kāda sistēma vispār ir iebūvējama šai ēkai, gaidītajiem sistēmas izdevīguma koeficientiem un uzstādīšanas cenas. Siltuma sūkņa sistēmu vienmēr ir iespējams vēlāk pilnīgot, piemēram, pievienot saules siltumenerģijas kolektorus vai ventilējamā gaisa siltuma izmantošanai atbilstošu ventilācijas iekārtu. Papildus finansiālajam ietaupījumam ar siltuma sūkņu izmantošanu saudzējam dabu un atbalstām Latvijas ekonomiku, izmantojot vietējos energoresursus.
3.1. Zemes virsmas kolektors - izmanto zemes virsmā uzkrāto siltumenerģiju. Šaja gadījumā izmanto metāla vai plastmasas cauruļvadus un kolektors tiek uzstādīts apmēram viena metra dziļumā. Paralēlo kolektoru cauruļvadu atstarpēm jābūt vismaz 1 - 2 metriem. Siltuma sūkņiem viena nozarojuma garums var būt līdz 400 metriem un pat 600- 700 metri. Nosacījumi virsmas kolektora ierīkošanai - nepieciešamai platībai jābūt brīvi rokamai viena metra dziļumā un tur nedrīkst atrasties citas komunikācijas. Kolektora uzstādīšanai paredzētais zemes virsmas laukums ir atkarīgs no nepieciešamā siltuma daudzuma, izmantojamā siltuma sūkņa jaudas un virsmas tipa. Privātmājai ar apkurināmo platību 200 m² kolektora uzstādīšanai ir nepieciešama virsmas platība apmēram 500 m². Ēkām ar lielāku siltuma patēriņu ir vajadzīga arī lielāka virsma kolektora ierīkošanai. Gadījumā, ja mājas teritorijā nevar uzstādīt kolektoru ar nepieciešamo garumu, ir jāizvērtē iespējas uzstādīt kolektoru tuvumā esošajā brīvajās platībās. Enerģijas ietaupīšanas garantija ir kolektora izmēru precīzie aprēķini un tehniski pareiza uzstādīšana, ko veic uzstādītājfirma. Virsmas kolektors mūsu apstākļos ir vislētākais siltuma avots, neskatoties uz zemes darbu lielo apjomu. Kolektora uzstādīšanas vieta var būt horizontāla virsma gan augstāk, gan zemāk par ēku. Virsmas kolektora darba mūžs ir ļoti garš. Galvenie draudi ir neuzmanība rakšanas darbos kolektora tuvumā.
Pareizi uzstādīts virsmas kolektors augu augšanu un ekoloģiskos apstākļus būtiski neietekmē. Siltums, kas no zemes virsmas tiek saņemts ziemas periodā, atjaunojas vasarā. Pēc kolektora ierīkošanas zemes virsmu var izmantot apstadījumiem un veikt nepieciešamos labiekārtošanas darbus.
3.2. Atklātās ūdens krātuves kolektors - izmanto ūdenī akumulēto siltuma enerģiju.
Ēkas ir iespējams apkurināt ar atklātās ūdens krātuves siltuma enerģiju tādā gadījumā, ja ēka atrodas netālu no ūdens krātuves un tās dziļums un krasta līnija atbilst kolektora uzstādīšanai nepieciešamajiem parametriem. Atklātās ūdens krātuves kolektors sastāv no kolektora cauruļvadiem, kas uz ūdens krātuves vietu tiek nogādāts samontētā stāvoklī un tiek iegremdēts. Smagums notur kolektora nozarojumus nepieciešamajā attālumā vienu no otra un fiksē to ūdenskrātuves dziļumā. No kolektora līdz ūdenskrātuves virsmai vienmēr jāpaliek vismaz metram brīva ūdens, un parasti tas netraucē udenskrātuves izmantošanu. Lielāka daļā gadījumu ezeru un lielāko dīķu krastos ir iespējams izmantot atklātās ūdens krātuves kolektoru. Jaatzīmē, ka ūdenskrātuves kolektors ir viens no labākajiem siltumieguves avotiem mūsu apstākļos un ir izmantojams arī mājām ar lielu siltumenerģijas patēriņu.
3.3. Kalna jeb dziļurbuma kolektors - izmanto siltumu zemes virsmas dziļākajos slāņos. Kalna kolektors sastāv no dziļurbuma līdz vairakiem simtiem metru un tur uzstādītā kolektora cauruļvada, kurā cirkulē propilēnglikola vai etanola šķīdums. Tiek izurbta viena vai vairākas atveres atkarībā no nepieciešamā siltuma daudzuma. Urbjot vairākas atveres, atstarpei starp atverēm jābūt vismaz 15 metriem. Tomēr dziļurbuma kolektora ierīkošanai vajadzīga neliela virsmas platība, un to var uzstādīt arī ja mājas zemesgabals ir mazs. No urbuma uz ēku tiek novilkts izolēts kolektora cauruļvads viena metra dziļumā lai samazinātu siltuma zudumus pie zemām temperatūrām.. Kalna kolektora ierīkošana pieprasa urbumu pilnīgu apvilkšanu, kas to izbūvi padara dārgāku. Sauso aku izmantošanas gadījumā urbumā tiek uzstādīti ar aukstumnesošo šķidrumu piepildīti cauruļvadi un brīvā telpa starp cauruļvadu un urbuma sienām tiek aizpildīta ar sasmalcinātiem iežiem. Izmantojot sausās akas urbumu kopīgajam garumam jābūt par 50% garākam kā dziļurbumam ar ūdeni.
3.4. Dziļurbuma gruntsūdens kolektors atšķiras ar to, ka tieši tiek izmantots dziļurbuma ūdens un kā siltuma avotu izmanto dziļurbuma ūdens siltumumenerģiju. Tiek izurbtas divas akas 15-20 m attālumā viena no otras. No akas dziļurbuma ūdens tiek iesūknēts ēkā esošajā siltuma sūkņa ārējā siltuma mainītājā, kur ūdens atdziest un tiek novirzīts vai nu izmantošanai, vai arī atpakaļ zemē caur otru aku. Akas ražotspējai jānodrošina siltuma sūkņa jaudai un ikdienas vajadzībām atbilstošs ūdens daudzums 1 – 4 m3/h, ja vidējā ūdens temperatūra ir +5°C. ir Atklātās sistēmas ir visefektīvākās, jo ūdens temperatūra salīdzinājumā ar citiem siltuma avotiem ir visaugstākā un ir stabila visu gadu. Aku izmantošana nepasliktina dziļurbuma ūdens kvalitāti, jo siltums tiek ņemts ar slēgtu cauruļvadu sistēmu un izmantotie materiāli nav pakļauti korozijai. Nemainās arī dziļurbuma ūdens līmenis ūdens horizontā, jo atklāto sistēmu var aplūkot kā vienotu sistēmu, kur no vienas akas ņemtais ūdens caur otru aku tiek nogādāts atpakaļ zemē nemainot ūdens līmeni. Tomēr ir svarīgi, lai abas akas būtu vienā dziļumā un vienā ūdens horizontā. Pareizi un atbilstoši ierīkotas akas nodrošina videi nekaitīgu apkures sistēmu.
3.5. Ventilējamā gaisa siltuma izmantošana siltumsūkņa sistēmā - Telpās esošā gaisa temperatūra parasti ir apmēram 20°C, un veicot telpu ventilāciju, tiek zaudēts zināms daudzums siltuma.Ventilējamo gaisu siltuma sūkņos var izmantot kā papildus siltuma avotu, kur ventilējamo izmantoto gaisu pirms izvadīšanas no ēkas vispirms atdzesē. Ventilējamā gaisa siltums tiek nodots aukstumnešanas šķidrumam, kura temperatūra pieaug. Jo augstāka ir aukstumnešanas šķidruma temperatūra, jo lielāks ir siltumsūkņa lietderības koeficients. Tādā veidā ventilējamā gaisā esošais siltums nezūd, bet tiek ievadīts atpakaļ ēkā. Ventilācijas siltuma sūkņi izmanto ventilācijas gaisa siltumu apkures un siltā patērriņa ūdens ražošanai. Izplūdes gaisa temperatūra praktiski ir konstanta, tāpēc aukstumnešanas sistēmas temperatūra ir salīdzināma ar temperatūru telpās un ir līdz +20,0°C. Thermia piedāvā ventilējamā gaisa moduli, kas ir lietojams kopā ar visiem Thermia siltumsūkņiem. Šāds risinājums samazina apsildes izdevumus.
3.6. Ārējā gaisa siltuma sūkņi - izmanto apkārtējā gaisā esošo siltumenerģiju.Ēkas ārpusē tiek uzstādīts kolektors siltuma iegūšanai no gaisa.Šie siltuma sūkņi ir efektīvi tikai tad, ja gaisa temperatūra ir pietiekoši augsta. Tomēr, ņemot vērā, ka Latvijā gaisa vidējā temperatūra pat ziemas mēnešos nav zemāka par -10°C, ārējā gaisa siltumsūkņu uzstādīšana var būt lietderīga. To uzstādīšana ir vienkārša un ātra, jo nav jāveic rakšanas darbi, kā tas ir pie zemes kolektoru ierīkošanas. Samazinās uzstādīšanas izmaksas un āra gaisa siltumsūkņus var uzstādīt arī gadījumos, kad nav pietiekošas platības zemes kolektora ierīkošanai.
3.7. Tiešā saules siltuma izmantošana - var izmantot arī tiešo saules enerģiju. To panāk pievienojot siltuma sūkņa sistēmai saules siltumenerģijas kolektorus. Tomēr to izmantošana kā galveno siltumapgādes avotu pie mūsu klimata ir sarežģīta, jo ir lielas sezonas temperatūras svarstības. Izmantotajam aukstumnesošajam šķidrumam ir jāiztur arī ziemas temperatūras, ir nepieciešama jaucējmezgla un atbilstošas automātikas izmantošana. Kā papildus siltumenerģijas avotu to var izmantot kopā ar zemes virsmas kolektoriem. Lai arī saules kolektoru uzstādīšana prasa papildus izdevumus, to uzstādīšana samazina apsildes izdevumus, īpaši pavasarī, kad zemes virskārta ir atdzisusi. Kolektori ir viegli un ātri uzstādāmi, neaizņem papildus platību, jo parasti to ierīkošanai izmanto māju jumtus vai sienas.
4. SŪKŅA IZVĒLE
Siltumsūkņa un siltuma avota izvēli ietekmē daudzi faktori, tostarp arī mājas tips, mājai nepieciešamais enerģijas daudzums un veids, mājas novietojums un apsildes sistēma. Izdarot izvēli un nosakot jaudu, vajadzētu būt pieejamiem sekojošiem faktiem:
• Mājas platība m2 (kopējā apsildāmā platība)
• Enerģijas patēriņš (elektroenerģija kWh, šķidrais kurināmais m3, malka m3) (vēlama statistika par vairākiem gadiem)
• Mājas uzbūvēšanas gads, varbūtējie uzlabošanas pasākumi
• Vēdināšanas nepieciešamība un ventilācijas sistēma
• Apbūves gabals – platība, grunts apstākļi un novietojums
• Mājas iemītnieku skaits un vecums
4.1. Nepieciešamā jauda
Nepieciešamo jaudu var noteikt, izmērot šķidrā kurināmā/elektroenerģijas patēriņu. Vienkāršots šablons ir šāds: nepieciešamā jauda kW pie zemākās āra temperatūras (gada aukstākā diena) ir vienāda ar trīskārtīgu šķidrā kurināmā patēriņu, pie nosacījuma, ja māja atrodas pie Stokholmas. Ja viena gada laikā tiek izlietoti trīs (3) m3 šķidrā kurināmā, tad nepieciešamā jauda ir trīs reizes lielāka, tas ir, deviņi (9) kW.
Ja elektroenerģijas patēriņš mājā ar elektrisko apsildi apsildei un ūdens sildīšanai ir 20 000 kWh, tad maksimālā nepieciešamā jauda ir apmēram 8 kW. Visi SVEP autorizētie piegādātāji zina, kādi tipveida lielumi ir spēkā valsts dažādos rajonos.
4.2. Siltumsūkņu jaudas noteikšana
Siltumsūkņa jaudu nenosaka pēc maksimālās nepieciešamās enerģijas, jo tas ir nerentabli. Tad gada lielākajā daļā siltumsūknis tā vietā, lai darbotos nepārtraukti ilgāku laiku, strādātu ar pārtraukumiem, daudzas reizes ieslēdzoties, kas rada lielu nodilumu.
No pieredzes zināms, ka tad, ja jauda tiek noteikta atbilstoši 50–70% no maksimāli nepieciešamās, tiek nosegti apmēram 70–90% no visa gada laikā nepieciešamās enerģijas, atkarībā no siltuma avota izvēles.
Papildus enerģiju vislietderīgāk pievadīt, izmantojot elektrisko sildītāju vai varbūtēji esošu apkures katlu.Ar siltumsūkņiem iegūtā enerģija vienmēr ir rentabla no vides aizsardzības viedokļa.
Siltuma sūkņa jaudu izvēlas pēc akures projekta izstrādes, kad speciālists ir aprēķinājis konkrētās ēkas siltumzudumus. Ja apkures projekta vēl nav, tad dzīvojamajām ēkām var vadīties pēc ēkas platības. 1 m² apkurināmās platības nepieciešams vidēji 50W apkures jaudas. Tātad piemēram 160 m² lielai dzīvojamajai ēkai ir nepieciešams 8.0 kW jaudīgs siltuma sūknis. Jaudas izvēlē jāņem vērā arī siltā patēriņa ūdens nepieciešamība, ventilācijas gaisa sildīšanai nepieciešamā jauda un citi faktori. Ja ir apkures projekts, vienmēr ir jāvadās no projektā minētās siltuma slodzes. Arhitektonisku īpatnību gadījumā, piemēram, stikla virsmu, jumta logu u.t.t. un lielāku dzīvojamo ēku gadījumā ir ļoti ieteicams pasūtīt apkures projektu un siltuma sūkņa izvēlē vadīties precīzi pēc apkures projektā minētās siltuma slodzes.
Siltuma sūkņu sistēmas var komplektēt ar dažādiem papildinājumiem. Papildinājumi ir datorsavienojumi, kas ļauj vadību īstenot ar galda datoru vai modemu. Centrālās vai lokālās dzesēšanas nepieciešamības gadījumā ir jāizvēlas atbilstošs dzesēšanas bloks. Siltuma sūkņa papildinājums var būt grīdas apkures sūkņa mezgls, karstā patēriņa ūdens cirkulācijas sūkņa mezgls, baseina ūdens uzsildīšanas izplūdes mezgls. Sistēmā ir iespējams iebūvēt arī vasaras ērtību apkuri mitrām telpām: pirts, vannas istaba, virtuves akmens grīda. Šādā gadījumā tiek apkurinātas tās grīdas, kas citādi basām kājām šķistu aukstas arī tad, ja nav vispārējas nepieciešamības pēc apkures. Lielu stikla virsmu gadījumā, ja esošās grīdas virsmas nepietiek pietiekoša siltuma daudzuma iegūšanai, var izmantot aktīvos konvektorus, to siltuma ražošanas jauda ir ļoti augsta un tos var izmantot gan ziemā apkurei, gan arī vasarā dzesēšanai.
Dzīvojamā ēkā siltuma vajadzību sedzot 100% ar siltuma sūkņa jaudu, var būtiski ieekonomēt sūkņa ekspluatācijai nepieciešamos līdzekļus. Ja Jūs siltuma pieprasījumu ar siltuma sūkni nodrošiniet tikai par 70% , ļoti grūti sasniegt labu gada vidējo ekonomijas rādītāju. 100% siltuma sūkņa izmantošana attaisnojas arī tāpēc, ka mazliet jaudīgāks sūknis izmaksā tikai par 6-7% vairāk. Jāņem vērā, ka pat visjaunākās paaudzes siltuma sūkņu kompresoriem aprēķinātais darba ilgums ir 100 000 darba stundas. Ja siltumsūknis izvēlēts pareizi, šo resursu pietiks vismaz 25 gadiem. Ja uzstādat siltuma sūkni, kas sedz tikai 70% no maksimālās jaudas, kompresoram jādarbojas vairāk stundu un aprēķinātais darba resurss tiek ātrāk izsmelts. Nodrošinot visu enerģijas pieprasījumu ar siltuma sūkni, neradīsies problēmas ar apkuri un silta ūdens nodrošinājumu pat ekstremālās situācijās pie zemām temperatūrām pat zem 20 grādiem.
Tādējādi, ja māja ir uzbūvēta, ievērojot patreizējās Eiropas prasības par termoizolāciju, siltumasūkņa jauda tiek novērtēta, izejot no 45 – 50 vatiem uz apkurināmās platības kvadrātmetru. Piemēram, siltuma sūkņa jauda 250 kvadrātmetru mājai sastāda: P=45x250=11.2 KW
4.3. Siltuma sūkņa telpa
Izvelēties siltuma sūkņa vietu ēkā, vēlams izvelēties siltuma sūkņa uzstādīšanai tādu telpu, kas atrodas pie ārējas sienas un, lai arī siltuma sūkņi ar scroll kompresoriem ir klusi, nenovietot tos tieši aiz guļamistabas sienas. Ja nav citas izvēles, būvniecībā būtu jāizmanto skāņu izolējoši materiāli.
Uzstādot pamātu siltuma sūkņa kolektoram, būtu jāuzstāda vai nu atbilstoša diametra cauruļvadi vai izolētas kolektoru caurules ar uzmavām. Jāseko, lai siltuma sūkņa telpā kolektora caurules būtu vismaz 1 metru virs grīdas un ievadi būtu pie telpu sienas. Divu un vairakkonturu kolektoru ievadu savstarpējam atstarpēm jābūt 95 mm, lai nodrošinātu kolektora ērtu pievienošanu. Nepieciešamais grīdas laukums ir tikai 60 x 70 cm, papildus nepieciešama telpa, lai varētu nostaties pretī iekārtai un viena puse vēl līdz 50 cm aukstumnešanas papīldmezgla izbūvei. Siltuma sūknim nav nepieciešama atsevišķa telpa, jo, tā kā nav degšanas procesa, nav ugunsgrēka draudu. Salīdzinājumā ar citiem apkures veidiem, iekārtam nepieciešama virsma ēkās ar siltuma sūkņiem ir būtiski mazāka. Tapāt nav nepieciešama ne ventilācija, ne arī ugunsdrošu durvju uzstādīšana. Siltuma sūkni var uzstādīt arī saimniecības-gludināšanas telpā vai garāžā. Svarīgi, lai nepieciešamības gadījumā mezgliem būtu nodrošināta pieeja un temperatūra nenokristos zem +8,0°C.Apkurēs sistēmās, aukstā un siltā ūdens cauruļvadi būtu jāplāno vadoties no siltuma sūkņa savienojuma cauruļvadiem. Pareiza cauruļu uzstādīšana nodrošina sistēmas vizuāli labu izskatu.
Grīda varētu būt (taču nav obligāti jābūt) aizsargventīļi pārplūdes gadījumiem un izplūdes traps sistēmas iztukšošanai. Gadījumā, ja siltuma sūknim tiek paredzēta atsevišķa telpa, tur var uzstādīt gan auksta ūdens mērīšanas mezglu, ēkas elektrības vadības pulti, gan arī ventilācijas un apsardzes iekārtas.
4.4. Kādas ir iespējamās kļūdas, no kurām uzstādot siltuma sūkni būtu jāizvairās
Bieži vien pieprasot cenas piedāvājumu lūdz radīt apkures sistēmu ar tādu siltuma sūkni, kas ziemā mājas iedzīvotājiem nodrošinātu siltumu un tajā pašā laikā tos neizputinātu. Pareizi izvēlēts siltuma sūknis ēkā vienmēr nodrošina pieprasīto siltumu un patēriņa ūdens sildīšanai izmanto no dabas paņemto siltuma enerģiju. Ja topošās mājas īpašnieks apkurei nolēmis izmantot siltuma sūkni, projektējot ēku, apkures sistēmas plānošanu vajadzētu uzticēt speciālistiem – apkures sistēmas projektētājiem un īpaši tad, ja plānotā ēka ir arhitektoniski neparasta un ar sarežģītu konstrukciju. Būvējot pašrocīgi un nemākulīgi, vēlāk to var rūgti nožēlot. Izvēloties siltuma sūkni, izšķiroša nozīme ir ēkas apkures slodzei. Siltuma slodze parāda apkures iekārtas nepieciešamo siltuma jaudu lai kompensētu norobežojumu t.i., sienu, griestu, grīdu, durvju, logu un ventilācijas sistēmu siltuma zudumus konkrētā vietā un konkrētos projektēšanas apstākļos. Aprēķinot siltuma slodzi, jārēķinās arī ar siltuma daudzumu patēriņa ūdens sildīšanai. Sāremā ēkas apkurei nepieciešams 10-12% enerģijas mazāk nekā tādas pašas ēkas ar līdzīgu telpu mikroklimatu apkurei Veros. Kā pašam noteikt projektējamās ēkas aptuveno siltuma slodzi? Parasti siltuma slodzi iespējams diezgan nekļūdīgi noteikt ar vienkāršākiem aprēķiniem, kur vienam kvadrātmetram apkurināmā laukuma telpās ar griestu aukstumu 2,5 m jaudas patēriņš 50 W. Mūsdienu projektos bieži izmanto stiklotus laukumus, kas sniedzas no grīdas līdz pat griestiem. Caur stiklu siltuma zudumi ir ievērojami lielāki nekā citām ierobežojošajām virsmām. Aprēķinot lielo stikloto laukumu siltuma zudumus, jāvadās pēc ražotāju datiem. Aprēķinātais siltuma zudums jāpieskaita pēc telpas laukuma aprēķinātajam siltuma zudumam. Aprēķinot siltuma slodzi telpās ar grīdas apkuri grīdām ar dēļu vai līstīšu parketu, lai to nesabojātu, jāņem vērā, ka grīdas temperatūra nedrīkst pārsniegt +28 C°. Šādās telpās apkures režīma regulēšanai jāizmanto grīdas sensors vai, ja atļauj termostats, arī gaisa sensors. Parasti šādi režīmu regulē plašās telpās ar lieliem stiklotiem laukumiem, kur papildus divus stāvus savieno brīva telpa. Šādās telpās, protams, nav iespējams visu nepieciešamo siltumu iegūt tikai no grīdas apkures, papildus jāizmanto aktīvkonvektori, radiatori vai grīdas konvektori. Parasti siltuma slodzes aprēķina vadoties pēc telpu temperatūras normām. Īstenībā cilvēku ieradumi un vēlmes var būt atšķirīgas no šīm normām, izvēloties siltuma sūkņa jaudu, tas jāņem vērā. Taču istabas temperatūru palielinot par vienu grādu, enerģijas patēriņš gadā pieaug par 5-6%. Izvēloties siltuma sūkni, vispirms jāņem vērā tā jauda. Lai maksimāli izmantotu apkures iekārtas resursus, jāizvēlas siltuma sūknis ar optimālāko jaudu. Tai nevajadzētu būt pārāk mazai. Siltuma sūkņi efektīvi silda apkures ūdeni līdz 55-57 C°, kas ir pilnīgi pietiekoši grīdas apkurei, bet radiatoru apkurei par maz. Radiatoru apkurei izmanto papildapkures iekārtu. Ar siltuma sūkni ūdeni var sasildīt arī līdz augstākai temperatūrai, piemērām ar karstās gāzes apmainītāju, taču tad iekārtas efektivitāte krietni samazinās. Karstās gāzes apmainītāju ūdens papildus sasildīšanai līdz +75 C° izmanto ēkās, kur ir liels karstā ūdens patēriņš. Ja vēlās istabas temperatūru, kas ir nedaudz virs normas, mazākam siltuma sūknim siltuma saražošanai var nepietikt jaudas, tad papildapkures elektriskais katls, kas kā siltuma sūkņa alternatīva paredzēts izmantošanai avārijas situācijās un baktēriju iznīcināšanai, var pieslēgties pārāk agri. Normāli papildapkure ieslēdzas temperatūrā apmēram -15 C°. Ja papildapkure ieslēdzas, kad gaisa temperatūra ir virs -10 C°, uzstādītā siltuma sūkņa jauda ir pārāk maza. Ēkās ar betona grīdām un grīdas apkuri papildapkures iekārta tiek izmantota tikai avārijas situācijās. Siltuma sūkņa izejas jaudai ēkās jāsedz vismaz 90% no ēkas siltuma slodzes, neņemot vērā no ventilācijas iekārtas ventilējamā gaisa saņemto siltumu. Šādi izvēlēts siltuma sūknis vienmēr nodrošinās siltumu mājā arī tad, ja vēlaties temperatūru, kas pārsniedz noteiktās normas. Negatīvās sekas uzstādot mazākas jaudas siltuma sūkni var būt vēsas istabas aukstā laikā un lieli elektrības rēķini. Neatkarīgi no apkures iekārtas, ēkām jābūt labi siltinātām. Siltināšanai ieteicams pievērst īpašu uzmanību, jo būvniecības laikā pielaisto kļūdu vēlāka labošana ir ļoti sarežģīta, pat neiespējama. Lai gan šķiet, ka tagad, salīdzinoši ar iespējām pirms desmit – piecpadsmit gadiem, pienācīgai siltināšanai ir viss nepieciešamais, prakse rāda, ka nav nemaz tik reti gadījumi, kad siltināšana veikta ļoti pavirši. Rezultātā ēkas siltuma zudumi ir lielāki par projektētajiem. Ja ir šaubas par siltināšanas darbu kvalitāti, precīzāku informāciju var iegūt ar energoaudita siltumizolācijas testu. Esam saskārušies ar gadījumiem, kad sākumā nav iespējams noskaidrot, kāpēc sūknis, kas ir pilnīgā darba kārtībā, patērē pārāk daudz elektroenerģijas, tikai siltumizolācijas tests ir atklājis pilnīgu izolācijas trūkumu griestos un nepietiekamu logu izolāciju. Visa šī informācija ir pasūtītāju zināšanai, kas plāno siltuma sūkni mājā ierīkot paši vai ar pazīstama meistara palīdzību. Vidējā igauņa mājā kļūdīšanās iespēja ir diezgan maza. Risks palielinās, ja ir lielāka, arhitektoniski un tehniski sarežģītāka ēka. Šādos gadījumos iesakām netaupīt uz projektēšanas rēķina un izmantot pieredzes bagātus projektētājus. Konkrētajai ēkai nepieciešamās jaudas siltuma sūkņa izvēle un komplektēšana tālāk atkarīga no pasūtītāja vēlmēm un ēkas īpatnībām. Pasūtītājs var izvairīties no neatbilstoša siltuma sūkņa iegādes, ja ievēros vienkāršākos loģikas likumus.
5. SILTUMSŪKŅU IZMANTOŠANA LATVIJĀ
Līdz šim mēs izmantojam dažādas apkures iekārtas, malkas apkuri, gāzes apkuri, škidrā kurināmā katlus u.c. Tagad, kad ir parādījušas jauni perespektīvi apkures veidi, ir būtiski veikt salīdzinājumu ar jau esošajiem. Latvijā patreiz strauji attīstās privātmāju būvniecība, un neapšaubāmi rodas jautājums, kādu apkures sistēmu izvēlēties.Tas jādara vēl jo vairāk tamdēļ, ka apkures iekārtas tiek uzstādītas rēķinoties ar to darbību ilgākā laika periodā, tatad svarīga ir izmaksas un energoresursu pieejamība arī turpmākajos gados. Viena no perespektīvākajam ir siltumsūknu apkures sistēma, un mēs varam veikt salīdzinājumu.
Ņemot par piemēru mūsu klimatiskajiem apstākļiem piemērotu māju ar platību 200 m 2 varam salīdzināt dažādus apkures veidus un to izdevīgumu pēc apkures izmaksām.
Salīdzinājums dots jaunai mājai ar nelieliem siltuma zudumiem. Vecākām ēkām ar sliktu siltumizolāciju vai kontruktīvi sarežģītai (dažādi arhitektoniski risinajumi, stiklotas virsmas, baseins, apsildāmas virsmas u.t.t.) ir jāveic aprēķini atbilstoši projektam.
Jāņem vērā ka uzstādot kurināmā apkures sistēmas ir papildus izdevumi – jāierēķina dūmvada, (skursteņa) izbūve, katlumājas ierīkošana atbilstoši ugunsdrošības noteikumiem, jāparedz telpas kurināmā uzglabāšanai. Jārēkina arī kurināmā sagatavošanai un transportēšanai nepieciešamais darbs un izdevumi. Gāzes apkures gadījumā būtiskus izdevumus sastāda gāzes projekta un gāzes pievada ierīkošana. Var mainīies kurinamā cenas un resursu pieejamība. Rezultatā kurinamā apkurei nepieciešamie izdevumi var pieaugt un pārsniegt paredzētos.
Piemāram, salīdzinot ar škidrā kurināmā apkuri, siltumsūkna sitēma parasti atmaksājas trijos - piecos gados.
Siltumsūkņa apkures sistēmai salīdzinajumā ir zemas energoresursu izmaksas, liels kalpošanas laiks (25 gadi un vairāk) un to var ierīkot vairumā ēku. Vienkārša uzstādīšana, autonoma darbība un liels garantijas laiks ar zemiem ekspluatācijas izdevumiem, ekoloģiska un droša – tas vispilnīgāk raksturo siltumsūkņu sistēmas.
Ūdeņu aizsardzība ir viena no galvenajām prioritātēm Latvijas vides aizsardzības politikā. Uz šodienu tajā sasniegti jau labi rezultāti. Sekmīgi darbojas investīciju shēmas, ievērojami uzlabots stāvoklis notekūdeņu attīrīšanā. Labākas uzskaites un ūdens taupīšanas rezultātā kopējais notekūdeņu daudzums valstī samazinājies divas reizes, neattīrīto notekūdeņu īpatsvars samazinājies līdz 5% no kopapjoma, bet komunālo notekūdeņu radītais piesārņojums ir samazinājies vairāk nekā divas reizes. Lai veicinātu ūdenssaimniecību attīstību vairākās Latvijas apdzīvotās vietās ir uzsākti un turpinās ūdenssaimniecības attīstības projekti.
Ūdens apsaimniekošanas likums ir spēkā no 2002.gada 26.oktobra un ir galvenais normatīvais akts ūdeņu apsaimniekošanā un aizsardzībā. Likuma mērķis ir izveidot virszemes un pazemes ūdeņu aizsardzības un apsaimniekošanas sistēmu kas veicina ilgtspējīgu un racionālu ūdens resursu lietošanu, uzlabo ūdens vides aizsardzību, nodrošina ūdeņu aizsardzību un sekmē starptautiskajos līgumos noteikto mērķu sasniegšanu. Likums nosaka, ka turpmāk ūdeņu aizsardzības pasākumi, efektivitāte un lietderība jākontrolē nevis administratīvajās, bet upju baseinu robežās. Latvijas teritorija ir iedalīta Daugavas, Gaujas, Lielupes un Ventas upju baseinu apgabalos. Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2000/60/EK (2000.gada 23.oktobris). No Ūdens apsaimniekošanas likuma izrietoši ir vairāki Ministru kabineta noteikumi, kā arī ūdens aizsardzību reglamentē likums „Par piesārņojumu” un no tā izrietošie normatīvie akti.
Latvijai cauri tek trīs ANO Eiropas galveno robežšķērsojošo upju sarakstā ietvertas upes: Daugava, Lielupe un Venta. Šo upju kvalitātes problēmas var atrisināt tikai ar starptautisku līgumu palīdzību, atbilstoši 1992. gada Helsinku konvencijā „Par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru izmantošanu un aizsardzību” noteiktajiem mehānismiem. Latvija konvenciju ir ratificējusi 1996. gadā
Ūdeņu aizsardzība.
Ūdeņu aizsardzība, kura ir viena no galvenajām prioritātēm Latvijas vides aizsardzības politikā, sasniegti labi rezultāti. Sekmīgi darbojas investīciju shēmas, ievērojami uzlabots stāvoklis notekūdeņu attīrīšanā. Labākas uzskaites un ūdens taupīšanas rezultātā kopējais notekūdeņu daudzums valstī samazinājies divkārt, neattīrīto notekūdeņu īpatsvars samazinājies līdz 5% no kopapjoma, bet komunālo notekūdeņu radītais piesārņojums ir samazinājies vairāk nekā 2 reizes. Pabeigtas notekūdeņu attīrīšanas būves Liepājā, Cēsīs, Strenčos un Līgatnē, bet celtniecības darbi vēl notiek vairākos desmitos objektu.
VARAM 1996. gadā sagatavoti MK Noteikumi “Par ūdens lietošanas atļaujām”, kas ir galvenais normatīvais akts ūdens kvalitātes un uzskaites nodrošināšanai. Šajā dokumentā pēc 1998. gadā veiktajiem labojumiem, daļēji iestrādātas ES direktīvu prasības par municipālajiem notekūdeņiem, zivsaimniecības, dzeramajiem un peldvietu ūdeņiem. Tomēr Latvijā joprojām ir aktuāla visas ūdeņu problēmas aptveroša likuma vai kodeksa nepieciešamība. Šāda likuma sagatavošana pārsniedz VARAM kompetences robežas, jo jāaptver arī hidroenerģētika, ūdens transports, ūdens sanitārija u.c. nozares. Likuma nepieciešamību varēs apspriest pēc galveno ES ūdens sektora direktīvu prasību iestrādāšanas Latvijas likumdošanā un pieņemšanai ES sagatavoto Vispārējo ūdenssaimniecības direktīvu (Water Resources Framework Directive). Šīs direktīvas ieviešanas sagatavošana Latvijā notiek sadarbības projekta ar Zviedriju ietvaros. Jāuzsver, ka ieviešot šo direktīvu, upju baseinu kompleksa apsaimniekošana tiks izvirzīta par prioritāti pār atsevišķu nozaru interesēm.
Ūdens aizsardzībā visciešākā sadarbība notiek ar Labklājības un Zemkopības ministrijām. Ūdens kvalitāte un resursu taupīšana ir visu kopēja rūpe, bet integrācija ES veicina vienotas juridiskās bāzes, monitoringa, uzskaites un atskaišu sistēmas veidošanu.
Latvijai cauri tek trīs ANO Eiropas galveno robežšķērsojošo upju sarakstā ietvertas upes: Daugava, Lielupe un Venta. Šo upju kvalitātes problēmas var atrisināt tikai ar starptautisku līgumu palīdzību, atbilstoši 1992. gada Helsinku konvencijā ‘’Par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru izmantošanu un aizsardzību’’ noteiktajiem mehānismiem. Latvija konvenciju ir ratificējusi 1996. gadā.
Kāpēc tas ir aktuāli tagad?
Līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā Latvija ir apņēmusies izpildīt tās vides aizsardzības prasības. Ūdens struktūrdirektīva ir galvenais dokuments, kas nosaka ūdens aizsardzības un apsaimniekošanas principus un uzdevumus Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tā paredz vienotu aizsardzību visiem ūdeņiem: upēm, ezeriem, piekrastes ūdeņiem, kā arī pazemes ūdeņiem, nosakot, ka tiem jāsasniedz laba ūdens kvalitāte līdz 2015. gadam.
Latvijā Ūdens struktūrdirektīva jau ir iestrādāta Ūdens apsaimniekošanas likumā un atbilstošajos Ministru Kabineta noteikumos, tāpēc tagad vissvarīgākais uzdevums ir tās sekmīga ieviešana.
Kas ir citādāk nekā agrāk?
šādi novatoriski pamatprincipi:
Laba ūdens kvalitāte līdz 2015. gadam:
Laba ūdens kvalitāte nozīmē gan atbilstošus ekoloģiskos (piemēram, zivju sugas, ūdens augi), gan ķīmiskos (piemēram, bīstamās vielas) parametrus ūdenstilpēs.
Sabiedrības informēšana un līdzdalība:
Ūdens apsaimniekošanas izveides gaitā atbildīgās institūcijas informē sabiedrību par veiktajiem un plānotajiem pasākumiem, kā arī veicina to aktīvu līdzdalību likumdošanas ieviešanā.
Ūdens tarifu politika:
Valstis veido tādu ūdens tarifu politiku, kas veicina racionālu ūdens lietošanu un nodrošina, ka piesārņotājs maksā par nodarīto kaitējumu videi.
Upju baseinu pieeja:
Ūdens apsaimniekošanas sistēma tiek veidota upju sateces baseiniem. Tas nozīmē, ka būs nepieciešama sadarbība starp dažādām administratīvajām teritorijām un valstīm viena upes baseina ietvaros, lai sekmīgāk sasniegtu izvirzītos labas ūdens kvalitātes mērķus.
Kādas ir NVO iespējas līdzdarboties Latvijā?
Latvijas Ūdens apsaimniekošanas likums nosaka, ka Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūrai ir jāveicina aktīva sabiedrības iesaistīšanās šā likuma īstenošanā. Tai ir jānodrošina, ka sabiedrībai, tai skaitā NVO, ir iespējas saņemt informāciju un piedalīties apspriešanā par baseina apsaimniekošanas plāniem un programmām.
Likums nosaka, ka ir jāpublicē un jāļauj vismaz seši mēneši komentāriem:
Plāna izstrādes laika grafiks un programma līdz 2006. gada decembrim
Informācija par paredzamajiem sabiedrības iesaistīšanas pasākumiem līdz 2006. gada decembrim
Pārskats par būtiskiem ūdens apsaimniekošanas jautājumiem katrā baseina apgabalā līdz 2007. gada decembrim
Upju baseinu apsaimniekošanas plānu projekti līdz 2008. gada decembrim
Upju baseinu apsaimniekošanas plāni līdz 2009. gada decembrim
Konsultatīvās padomes un NVO iespējas
Katrā upes baseina apgabalā tiks izveidota konsultatīvā padome ar mērķi saskaņot valsts institūciju, pašvaldību, nevalstisko organizāciju, kā arī uzņēmēju intereses jautājumos, kas saistīti ar vides kvalitātes mērķu sasniegšanu attiecīgajā upju baseina apgabalā. Šīs padomes uzdevums būs izskatīt upju baseinu apsaimniekošanas plānus un obligāto pasākumu programmas, lai nodrošinātu kvalitātes mērķu sasniegšanu, kā arī sniegt atzinumu par nepieciešamajiem finanšu līdzekļiem šo pasākumu programmu īstenošanā. Upju baseinu konsultatīvās padomes sešas vietas no astoņpadsmit ir paredzētas nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, kuri darbojas vides aizsardzības jomā vai pārstāv ūdens resursu piegādātāju, lietotāju un apsaimniekotāju, kā arī zemes un ūdens objektu īpašnieku intereses apgabala teritorijā. Konsultatīvās padomes ievēl uz trīs gadiem, un to slēdzieniem ir ieteikuma raksturs.
Kāpēc piedalīties plānošanā?
Ūdens struktūrdirektīva piedāvā lielisku iespēju palielināt NVO ietekmi lēmumu pieņemšanas procesā, plānojot ūdens aizsardzības pasākumus. Lai šo iespēju izmantotu, NVO būtu vēlams aktīvi iesaistīties ūdens politikas risināšanas jomā, paužot savu viedokli, uzklausot citas ieinteresētās puses un iesaistot tās sadarbībā, kā arī sniedzot savus priekšlikumus upju baseinu plānošanā un plānu ieviešanas procesā.
Galvenie ieguvumi no NVO
Lielāka vietējās sabiedrības informētība par vides jautājumiem, jo īpaši par vides stāvokli konkrētajā upes baseina apgabalā un vietējās ūdenstilpēs, kā arī par savas darbības ietekmi uz vides kvalitāti; paveras iespējas labākai upju baseinu apsaimniekošanas kvalitātei, ņemot vērā dažādu ieinteresēto pušu zināšanas, pieredzi un iniciatīvas, it sevišķi apsaimniekošanas plānu un pasākumu programmu izstrādē;
sabiedrības izpratnes padziļināšana un līdzdalība upju baseinu apsaimniekošanas plānu izstrādē,
apspriešanā un atbalsts to ieviešanai;
caurskatāmāks un radošāks lēmumu pieņemšanas process ūdens aizsardzības jomā;
konstruktīva dialoga veidošanās starp iesaistītajām pusēm, tai skaitā atbildīgajām valsts institūcijām un nevalstiskajām organizācijām.
Baseina apsaimniekošanas plāna ieviešana
Upju baseinu apsaimniekošana ir paredzēta sešgadu ciklos. Pirmais cikls ilgs no 2009.gada decembra līdz 2015. gada decembrim, kad, saskaņā ar pirmajiem upju baseinu apsaimniekošanas plāniem, būs jāievieš pasākumu programmas, lai sasniegtu noteiktos ūdens kvalitātes mērķus. Vienlaicīgi šajā pašā laika posmā būs jāveic apsaimniekošanas plāna izstrāde nākamajam sešgadu ciklam, izvērtējot sasniegtos mērķus attiecībā uz ūdens kvalitāti un nosakot izņēmumus vides kvalitātes mērķu
sasniegšanā atsevišķos ūdens objektos. Arī visos turpmākajos ciklos NVO un sabiedrības līdzdalībai būs tikpat svarīga loma.
Ko varam darīt?
Iepazīties ar situāciju: situāciju:
noskaidrot informāciju par upes baseinu, savu tuvāko upi;
izpētīt piesārņojuma avotus (no lauksaimniecības, rūpniecības, mājsaimniecībām, utt.), ja tas nav zināms, un veikt piesārņojuma avotu kartēšanu un salīdzināšanu ar valsts institūciju dokumentos norādītiem piesārņojuma avotiem;
iepazīties ar normatīvajiem aktiem ūdens aizsardzības jomā, sekot līdzi jaunu normatīvo aktu izstrādei un aktīvi iesaistīties to ieviešanas procesos.
NVO var lieliski pildīt starpnieka lomu starp valsts institūcijām un iedzīvotājiem, skaidrojot normatīvajos aktos noteiktās prasības, izglītojot par to ietekmi uz ūdeņu kvalitāti un informējot valsts institūcijas par iedzīvotāju interesēm attiecīgajā teritorijā.
NVO var sadarboties ar citām interešu grupām, skaidrojot, kādā veidā viņu aktivitātes ietekmē ūdens kvalitāti un kādus pasākumus iespējams veikt, lai to uzlabotu.
Lauksaimnieki ar izglītošanas pasākumu palīdzību sniegt iespēju zemniekam novērtēt bioloģiskās lauksaimniecības izmaksas un ieguvumus salīdzinājumā ar tradicionālo lauksaimniecību, kā arī izprast bīstamo vielu (ko satur pesticīdi un citi kaitēkļu apkarotāji) ietekmi uz vidi un cilvēka veselību.
Rūpniecības uzņēmumi sadarbojoties ar rūpniecības uzņēmumiem, izglītot tos par viņu ietekmi uz ūdens kvalitāti, īpaši bīstamo vielu izmantošanā.
Monitorings ir labs veids, kā, apsekojot apkārtējās vides kvalitāti, veikt sabiedrības izglītošanas pasākumus un padziļināt tās interesi par ūdenī notiekošajiem procesiem.
Brīvprātīgā monitoringa galvenais mērķis ir iegūt datus par ūdenstilpēm, kuras netiek ietvertas esošajā monitoringa tīklā, lai noteiktu tajās ūdens kvalitāti un sekotu līdzi tās izmaiņām. Veicot brīvprātīgo monitoringu, svarīga ir sadarbība ar vietējām skolām. Lai popularizētu brīvprātīga monitoringa veikšanu, ir būtiski, lai šie dati tiktu tālāk izmantoti, piemēram, tos publicējot vietējā laikrakstā, pagastu ziņu lapās, rajona mājas lapā.
Plašas sabiedrības iesaistīšana
Iesaistīt un izglītot
Iedzīvotāju aptaujas Par, viņuprāt, nozīmīgākajiem ūdens jautājumiem: ko viņi saņem no konkrētā upes baseina, ko viņi agrāk saņēma, un vīziju, kādu viņi to gribētu redzēt nākotnē, kā arī kādus resursus un cik daudz viņi vēlas ieguldīt, lai uzlabotu pašreizējo situāciju.
Izglītojošie pasākumi
Par dzeramā ūdens kvalitāti
Par vietējo peldūdeņu kvalitāti
Par esošajiem normatīvajiem aktiem, dokumentiem un apsaimniekošanas plāniem, skaidrojot tos vienkāršā valodā
Par ūdens taupīšanas iespējām
Par videi draudzīgas sadzīves ķīmijas izmantošanu
Par atkritumu apsaimniekošanu
Izglītojošos pasākumus ir vēlams veidot atbilstoši mērķa auditorijai (pirmskolas un jaunāko klašu bērniem, pusaudžiem, strādājošiem, pensionāriem).
Svētki
Lai padarītu par pievilcīgākām aktivitātes vides izglītības jomā, var apvienot izglītojošus pasākumus ar izklaidi: svētku un sacensību organizēšana, dažādi konkursi internetā un vietējos laikrakstos, vasaras nometnes.
Vietējā prese, radio un televīzija
Ir ievērojami palīgi informācijas izplatīšanā vietējai sabiedrībai.
Talkas
Praktiski pasākumi teritorijas sakopšanā, kurus iespējams apvienot ar izglītojošiem, ceļot sabiedrības apziņu par savā teritorijā atrodošām dabas vērtībām.
